MUSEUM LV
Grata JJ
«Apzinoties pasaules skaistumu, dalāmies katra brīža neatkārtojamībā - ar tēliem, emocijām un mākslas darbiem.»
2552380
50927
Autorizācija
MUSEUM LV
Grata JJ
«Apzinoties pasaules skaistumu, dalāmies katra brīža neatkārtojamībā - ar tēliem, emocijām un mākslas darbiem.»
2552380
50927
Arhīvu filtrs
Darba laiks Lieldienās
Pievienoti materiāli
0
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
NOME modes performance un preses pasākums MuseumLV galerijā (Rīgas Modes nedēļas 2025 ietvaros)
NOME modes performance un preses pasākums MuseumLV galerijā
Datums: 2025. gada 9. aprīlis
Laiks: 15:30–16:30
Vieta: MuseumLV mākslas galerija, Rīga
*Ieeja tikai ar ielūgumiem drukātā veidā
Ekskluzīvs notikums Rīgas Modes nedēļas 2025 ietvaros — NOME pirmizrāde, vīziju apvienojošs mākslas un modes performances projekts, kura autore ir Elīna Maligina.
NOME drosmīgi debitē uz starptautiskās skatuves ar konceptuālu izstādi, kas apvieno modi un laikmetīgo mākslu.
Pirmo reizi NOME — Elīnas Maliginas (projekta autores, mākslinieces un modes dizaineres) ideja — sadarbojas ar izcilo Latvijas dizaineri Natāliju Jansoni, augstās modes un precīzās piegrieztnes meistari. Šīs sadarbības rezultātā tapusi unikāla, vienā eksemplārā izgatavoti augstās modes apğērbi, kas atspoguļo NOME misiju: izaicināt pārmērīgu patēriņu un pārdefinēt modes nākotni.
*Par NOME konceptuālo izstādi
NOME izstāde ir kas vairāk par mākslas darbu ekspozīciju — tā ir kustība. Šī debijas izstāde iepazīstina pasauli ar NOME, izmantojot spēcīgas mākslinieciskas instalācijas, kas pauž projekta vērtības, filozofiju un būtību.
Izstāde aptver septiņas MuseumLV galerijas telpas, piedāvājot skatītājiem iespēju iegrimt pārdomu rosinošā un transformējošā pieredzē. Katra instalācija ir paziņojums — aicinājums mosties, atraisīties no uzspiestiem ierobežojumiem un pieņemt patiesu brīvību — tādu, kas nāk no iekšienes.
*Ieeja pasākumā tikai ar drukātu ielūgumu.
Ar cieņu,
MuseumLV
Pievienoti materiāli
0
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
Tikšanās ar mākslinieku
Pievienoti materiāli
0
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
Elīna Maligina ''NOME''
Pievienoti materiāli
Ilze Jaunberga "O, Fortūna! Jeb cits stūra nams"
“O, Fortūna, mainīga kā Mēness”, rakstīja viduslaiku dzejnieki, atzīmējot kaprīzās veiksmes un likteņa dievietes Fortūnas neparedzamo, nejaušo un strauji mainīgo raksturu.
Mākslas galerija Museum LV priecājas izziņot, ka gleznotāja Ilze Jaunberga, pazīstama kā akadēmiskās glezniecības un sirreālisma strāvojumu apvienotāja, pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas Latvijas mākslas dzīvē ar personālizstādi “O, Fortūna! Jeb cits stūra nams”.
Jau kopš 2000. gadu sākuma Jaunbergas figurālās kompozīcijas risinātas ciešā sasaistē ar itāļu glezniecības tradīcijām. Viens no mākslinieces visatpazīstamākajiem tēliem ir Venēcijas karnevāls un maskarāde – to iedzīvināt nevis no attāluma, bet ciešā tuvumā Jaunbergai ļāvušas saites ar Itālijas un tieši Venēcijas mākslas pasauli. Ilgus gadus mākslinieces mentors bija Enzo Rossi- Ròiss, venēciešu dzejnieks, publicists un kurators; kopīgā sadarbība nodrošināja ne tikai mākslinieces darbu tapšanu un izstādīšanu Itālijā, bet arī itāļu valodas apguvi. Tomēr karnevāliskajam sirreālismam Jaunbergas izpildījumā ir visai maz saistības ar klišejisko dolce vita dzīvesziņu, kas mūsdienās vēl arvien tiek saistīta ar visu itālisko.
Visa cilvēka dzīve ir laimes spēle, nemitīgas veiksmes rotaļas. Izpratne par Fortūnas untumiem rodas tikai tad, kad viņas rats sāk cilvēku strauji nest lejā. Tad konstatējam ka mums vai kādam citam “nepalaimējas”, turpretī, ja rats sāk nest mūs augšup, mēs aizmirstam par Fortūnu un panākumus piedēvējam tikai sev.
Jaunbergas jaundarbi, apvienoti ar retrospektīvu ieskatu mākslinieces jau zināmajā daiļradē, sola jaunu pavērsiena punktu maskarādē – venēciešu palaco vietā šoreiz uzmanība vērsta uz māju tepat Rīgas centrā, kurā, Fortūnas mainīgās rokas vadītai, sagadījies dzīvot pašai māksliniecei. Izstāde stāsta par to, kā īsā laikā kāda Rīgas nama un tā iedzīvotāju dzīves, kas bezrūpīgi dzīvoja Stabu ielas citā stūra namā, pārvērtās par elli, atsedzot realitāti, ka viņiem nav palaimējies ar pāris kaimiņiem, kuri gadiem veidojuši namā savas kriminālās darbības, un nav palaimējies arī ar dažādām pašvaldības iestāžu amatpersonām, kas aiz pieklājības maskas izliekas neredzam vai nesaprotam situācijas, kuras tieši vai netieši ir radījusi viņu (bez)darbība. Pati māksliniece drāmas apsēsto māju nodēvējusi par “neizdevušās valsts mikromodeli, kurā ilgstoša nevēlēšanās iesaistīties nama pārvaldīšanas lietās iedzīvotājus pakāpeniski novedusi krāpnieku varā”. Uzņemoties ambīciju salīdzināt divus Stabu ielas stūra namus, māksliniece pievērš uzmanību nelietības banālajai nezūdamībai pat šūnas līmenī – kad lielā cīņa par demokrātiju, izrādās, ir izcīnāma ikdienas solī nevis kādā pēdējā lielajā karā starp Gaismas un Tumsas spēkiem.
Tiesiskuma, likumības un valsts atbalsta trūkums šajā namā ir kā ieildzis karnevāls, uz kuru nākas noraudzīties šī nama iedzīvotājiem un lūgt Fortūnu, lai nākošajā griezienā tā viņus no šī karnevāla atbrīvotu. O, Fortuna, miserere nobis! Ilze Jaunberga
ENG
Ilze Jaunberga
“Oh, Fortuna! Or another corner house”
17.01. – 01.03.2025.
“O Fortune, like the Moon you are changeable”, claims a medieval poem, noting the inscrutable and arbitrary ways of Fortune, the capricious goddess of Luck and Fate.
The art gallery MuseumLV is proud to announce the long-awaited return of Latvian artist Ilze Jaunberga, known for her fusion of traditional academic painting with surrealist visions, offering a personal exhibition “Oh, Fortuna! Or another corner house”.
Already since the early 2000s Jaunberga has meticulously developed figural compositions closely related to the Italian tradition of painting. One of the most recognizable motifs in this artist’s career has been the Carnival of Venice and its magnificent pageantry – observed not from a tourist’s perspective, but from within, drawing on her close ties to Italy and especially the creative community of Venice. Her mentor for many years was Enzo Rossi-Roiss, a Venetian poet, publicist, and curator; their association not only facilitated the creation and exhibition of this artist’s paintings in Italy, but also immersion in the Italian language and culture. However, the surrealist carnival visions offered by Jaunberga are quite far removed from the dolce vita ethos, which in our region still is often associated with everything Italian.
The entire human existence depends on sustained luck, and is subject to the whims of fate. One appreciates the wheel of Fortune once it starts to rapidly turn downwards. We then say that our or someone’s “luck ran out”, but when the wheel carries us upwards, we proudly attribute the success to ourselves.
The new paintings by Jaunberga, combined with a retrospective of her earlier work, promise another turn in the Carnival of Life – the place of Venetian Palazzo is now occupied by a seven story apartment building in the central part of Riga, where, guided by the changeable Fortune, the artist happens to live. The exhibition shows how the carefree lives of people in this property, another corner house on the Stabu street, turned far worse than could have been imagined, revealing a legal nightmare concocted by a few of their neighbours who have run a criminal enterprise from their residence.
The artist herself, living through this legal drama, calls the apartment building a miniature “failed state”, where the apathy of citizens has allowed the fraud to continue, with “enterpreneurs” increasingly in charge of other people’s property, which may soon result in the eviction of law-abiding citizens.
Drawing on the ambitious parallel between these two corner houses on the same Stabu street, her own residence and the former Soviet KGB building, the artist highlights the banal persistence of evil, which sprouts wherever we, citizens, fail to stand up for our rights and democratic principles. The vigilance against corruption is needed every day, and the fate of democracy is being determined now, not in some final battle between Good and Evil.
The lawlessness and indifference from state authorities towards the blatant mismanagement of this apartment building has created a permanent Carnival that has trapped its participants with no easy way out. We are begging Fortune to release us from this spectacle, instead of being evicted from our lawful property.
IT
O, Fortuna, miserere nobis!Mostra personale di Ilze Jaunberga
"Oh Fortuna, come la Luna sei mutevole", afferma un poema medievale, osservando i modi imperscrutabili e arbitrari di Fortuna, la capricciosa dea della sorte e del fato.
La galleria d'arte Museum LV di Riga è orgogliosa di annunciare il tanto atteso ritorno dell'artista lettone Ilze Jaunberga, nota anche in Italia per la sua fusione di pittura accademica tradizionale con visioni surrealiste, che offre una mostra personale "Oh, Fortuna! Un racconto di un'altra casa all'angolo".
Già dall'inizio degli anni 2000 Jaunberga ha sviluppato meticolosamente composizioni figurative strettamente legate alla tradizione pittorica italiana. Uno dei motivi più riconoscibili nella carriera di questa artista è stato il Carnevale di Venezia e il suo magnifico sfarzo, osservato non dalla prospettiva di un turista, ma dall'interno, attingendo ai suoi stretti legami con l'Italia e in particolare con la comunità creativa di Venezia. Il suo mentore per molti anni è stato Enzo Rossi- Ròiss, poeta, scrittore e curatore; la loro associazione non solo ha facilitato la creazione e l'esposizione dei dipinti di questa artista in Italia, ma anche l'immersione nella lingua e nella cultura italiana. Tuttavia, le visioni carnevalesche surrealiste offerte da Jaunberga sono piuttosto lontane dall'ethos della dolce vita, che in Lettonia è ancora spesso associato a tutto ciò che è italiano.
L'intera esistenza umana dipende dalla fortuna continua ed è soggetta ai capricci del fato. Si apprezza la ruota della fortuna quando inizia a girare rapidamente verso il basso. Allora diciamo che la nostra o quella di qualcuno "si è esaurita", ma quando la ruota ci porta verso l'alto, attribuiamo con orgoglio il successo a noi stessi.
I nuovi dipinti di Jaunberga, uniti a una retrospettiva dei suoi lavori precedenti, promettono un'altra svolta nel Carnevale della vita: il posto del Palazzo veneziano è ora occupato da un condominio di sette piani nella parte centrale di Riga, dove, guidata dalla mutevole fortuna, l'artista si ritrova a vivere. La mostra racconta come le vite spensierate delle persone in questa proprietà, un'altra casa all'angolo della strada Stabu, siano diventate molto peggiori di quanto si potesse immaginare, rivelando un incubo legale inventato da alcuni dei loro vicini che hanno gestito un'impresa criminale dalla loro residenza. L'artista stessa, che ha vissuto questo dramma legale, definisce il condominio uno “stato fallito in miniatura”, dove l'apatia dei cittadini ha permesso che la frode continuasse, con imprenditori sempre più responsabili della proprietà altrui, il che potrebbe presto portare allo sfratto di cittadini rispettosi della legge.
Traendo spunto dall'ambizioso parallelo tra queste due case d'angolo sulla stessa via Stabu, la sua residenza e l'ex edificio del KGB sovietico, l'artista evidenzia la banale persistenza del male, che germoglia ovunque noi, cittadini, non riusciamo a difendere i nostri diritti e i principi democratici. La vigilanza contro la corruzione è necessaria ogni giorno e il destino della democrazia viene determinato ora, non in una battaglia finale tra il Bene e il Male. L'indifferenza delle autorità statali verso la palese cattiva gestione di questo condominio ha creato un Carnevale permanente che ha intrappolato i suoi partecipanti senza una via d'uscita facile, che ora implorano la Fortuna di essere liberati da questo spettacolo, invece di essere sfrattati da una legittima proprietà.
O, Fortuna, miserere nobis!
Ilze Jaunberga
Oh, Fortuna! Un racconto di un'altra casa all'angolo
Dal 17.1 all’1.3.2025
Museum LV
Andreja Pumpura iela 2, Riga (Lettonia) Inaugurazione 16.1.2025 ore 17Māja, kas rādās sapņos un kurai jāmostās no miega
Pēc ilgas mākslinieces klusēšanas, Ilze Jaunberga jaunajā darbu ciklā runā par izmisumu, sociālo atsalumu un protestu.
Man vienmēr ir slikti gājis ar ģeometriju un citām sarežģītām zinātnēm, kuras man, bezcerīgam humanitāro zinātņu pētniekam, mēģināja izskaidrot veidus, kā telpu sadalīt līnijās, punktos un, iespējams, vēl sarežģītākā un daudzslāņainākā veidā, bez kura nebija iespējama virzība uz priekšu vai vismaz uz veiksmīgu semestra noslēgumu.
Viens no veidiem, kas pamodināja manu interesi par telpisko analīzi, bija visdažādākie leņķi, atšķirīgi pēc formas, veidošanas metodēm, kustības un līdzāspastāvēšanas ar citiem leņķiem. Mani spītīgi interesēja pat nekvalitatīvi nospiedumi no dažādu laikmetu slavenu zinātnieku gravējumiem, īpaši tādiem, kas kaut ko atklāja, pierādīja vai atspēkoja, izsmejot iepriekšējo paaudzi.Viņu tērpi, it īpaši parūkas un livrejas, man čukstēja stāstus par seniem galmiem un smalkām intrigām, kurās parasti varēja lieliski noslēpt liecības par varas spēku.
Iespējams, tāpēc jau savā apzinātajā dzīvē es atklāju dienvidu baroka arhitektūru un aizrautīgi pievērsos tās volūtu jutekliskajiem izliekumiem, fasāžu dziļajām ēnām un cilvēka ķermeņa pārmērību triumfam, cenšoties atveidot Delēza audumu krokas. Tas, ko atceros no nebeidzamā ģeometrijas kursa, saistās ar leņķu pretstatīšanas sajūtu - tie durstījās, pārkāpa robežas, ietriecās telpā un radīja baiļu sajūtu – par divnieku, dienasgrāmatu un citiem skolas sodiem. Tajā pašā laikā, kad stūru spītīgā kustība, to askētisms, klusēšana un pretestība interpretācijai (vai stūra leņķi var raksturot citādāk nekā leņķi?) radīja manas skolas pastāvēšanas nestabilitātē vāji pulsējošu pārliecību, ka kaut kas var būt vai kļūt nepārejošs, stabils savā vienkāršībā un tāpēc uzticams.
90. gadu sākums bija Sezanna triumfs Austrumeiropas vēsturē – arī viņa pašpasludinātie mācekļi kubisti dzīvoja 20. gadsimta sākuma politisko zemes nogruvumu periodā, kad telpas robežas kropļoja pagaidu noslāņošanās un ideoloģiskais drudzis, kas izvirda jaunekļu asins straumēs, kurās gandrīz piecus gadus sevi tranšejās kā kapā apbedīja fin de siecle.
Laikmeta beigu bēru zvans nav aicinājums uz starpbrīdi – politiskais teātris necieš tukšumu. Darbība šādos periodos kļūst īpaši izliekta, pretrunīgo gaidu un baiļu rakursi ir īpaši asi un nežēlīgi savās prasībās pārvietoties telpā, nobīdīt to kādam vajadzīgajā leņķī, lai no vecā režīma nepaliktu ne punkts. Tādi bija arī 90. gadi, kuros mana un Ilzes valsts asi un ātri izdūrās cauri padomju režīma šķietami sasalušajam horizontālajam asfaltam un izlauzās brīvībā, no klusuma un aizlieguma ieslodzījuma arvien skaļāk un ātrāk skanēja līdz pilnīgai neziņai aizmirstie stāsti un vēsturnieki, tēmas un valstis, noziegumi un protesti.
Tā pasaule atguva brīvību un kaut kur līdzās tai lielajai un svinīgajai alegoriskajai Liberte statujai, trešajā rindā jeb gandrīz jau nemierīgās postpadomju vēstures jaunajā karnevāla pūlī, soļoja kapitālisms un tā tuvākais radinieks - privātīpašums, kas ilgu laiku kļuva par politisko un mītrades tēmu Latvijā, no restitūcijas vēsturiskā taisnīguma gara izvijot sazvērestību taģēdijas, tas diezgan neveikli uzkāpa uz atjaunotās Latvijas vēsturiskās skatuves, vairumam atmiņā palikdams ar izlikšanu no dzīvokļiem uz citām, nepazīstamām un nepieņemtām teritorijām un dzīvojamām telpām.
Spožums un nabadzība, kā mums māca franču rakstnieki, iet roku rokā un ir Parīzes dzīves būtība, kas apvīta ar spīdošām leģendām. Rīgas telpa, atceroties, ka tā ir maza, bet tomēr Parīze, pārveidojās tik strauji, ka postpadomju cilvēki centās pagrābt kaut ko smagu un mazkustīgu, izvēloties tam pieminekļus. Vēl nebija parādījušies jauni pieminekļi aizmirstajiem un augšāmceltajiem, atlika ķerties pie ne tik seniem pieminekļiem tiem, kas bija kļuvuši par bijušajiem. Tam īpaši piemērots bija Ļeņins, kurš, iekļuvis pārmaiņu vēju uzbrukumā, apvēlās uz muguras politiski pilnīgi bezpalīdzīgā stāvoklī un uz Brīvības ielas asfalta. Pats biju liecinieks vienam četrdesmitgadīgam vīrietim, kurš otram, nedaudz vecākam, skaidroja, kā atrast jauno/veco ielu, orientējoties pēc pieminekļa “bijušajam Ļeņinam”, kurš tagad ir nogāzts, bet joprojām stāv kolektīvā atmiņā un norāda uz politisko nekurieni.
Patiesībā īpašums ir kapitālistiskās sabiedrības motivācija virzīties uz vēl lielāku peļņu, uz augstāku kapitāla statusu un apjomu. Īpaši skaidri tas redzams vēl neattīstītā attīstītā sociālisma telpā, kas gadu desmitiem ir saindējis un izdedzinājis jēdzienus, tik vajadzīgus postpadomju cilvēku materiālā bada apstākļos (neatkarīgi no etniskās izcelsmes un pilsonības.
Solidaritāte, vienprātība, cilvēktiesību kultūra, mazākumtautību grupu atzīšana līdz šim Latvijas telpā izskatās stūraina, neveikla, kā vesels nekaunīgu debitanšu pulciņš pirmajā ballē, no kura nedaudz ož pēc lielinieku izēstajiem sociālisma utopiju putekļiem.
Un tomēr protests un solidaritāte pastāv, bet ne tur, kur politikas zinātnes students vai naivs Rietumu žurnālists cer tos atrast. Mums nav tādas protestu tradīcijas, lai pilsētas iedzīvotāji, ieraudzījuši ziņu par kārtējo medmāsu piketu, par kreisi noskaņoto skolotāju vai par digitālā vājprāta atskaitēs nomocītajiem studentiem, mierīgi nopūstos un ceļam no brokastīm līdz birojam pievienotu vēl ceturtdaļstundu sastrēgumā uz ielas, kuru nobloķējis neapmierināto cilvēku gājiens. Es atbalstu protestu, jo kāds kaut kur protestē netieši arī par mani un manā labā, tādējādi pieradinot kapitāla spēku pie pašsavaldības, kas ir grūta, bet nepieciešama korsete paša kapitālisma stabilitātei un tam, lai to pieņemtu tie, kas to nes sevī un velk uz sevis. Līdzīgi ka pie mums nav manāmi tādi liberāli Rietumu izgājieni kā protesti ielās, izņemot pretpraida histēriju, tad pilsoniskās dusmas un nesaskaņas katru novembri apslāpē mantra “tauta un nācija ir viens” (nācija nākusi nosvītrotās, bet neizdzēstās “partijas” vietā) un dusmas , skumjas, cerības un protests iemājojis uzgleznotajā Stabu ielas namā. Ilze uzgleznojusi māju, bet tad notika kas dīvains. Mākslas enerģijas pārvēršanas ētiskās kategorijās principu zināja ne tikai ciniskais lords no Vailda romāna par izsmalcināto portretu slepkavu Dorianu Greju. Ilze izveidojusi māju, kurā viņa un daudzi citi rīdzinieki dzīvo jau ilgu laiku. Viņi dzīvo un cieš. Šī ir jauna mākslinieces darbu sērija, kura savā ciklā apvienojusi sen gaidītās tēmas, par kurām tik daudzi klusē, mēs kā sabiedrība klusējam — kapitāla varas maitājošo spēku, kas turbokapitālismu pārvērtis struktūrā, kuru dievina ekspluatētais globālais nabadzīgais prekariāta vairākums.
Ķermenis pievelk līksmi svinošu nabagu pūli, kuri ir spiesti bezgalīgi apgūt uzspiesto digitālo darba paātrinājumu arvien askētiskākas un arvien anonīmākas komunikācijas plūsmā. Siri vai Žanna, uzzīmētais Jānis vai smukmūlītis Džeisons ar hipsteru brillēm arvien biežāk uzkaras mums kaklā kādā mājaslapā, lai paskaidrotu, aizvestu uz nākamo biroju, palīdzētu aizpildīt veidlapu un jā, protams, ir ātrāk un vienkāršāk likt mums samaksāt, pieslēdzoties nākamajam programmas līmenim, lai paātrinātu virzību uz vecumu un nāvi nabadzībā, neofeodālajā veselības aprūpes sistēmā, kas jau pirms fiziskās nāves iedala slimnekus parastajos un priviliģētajos mirstīgos. Centrifūga virpo arvien straujāk, krāsas, sejas un kostīmi zaudē aprises, saplūstot izpārdošanu jūklī, kas pakļauj sev Jēzus dzimšanu un februāra Kupidonu, tas karājās ziemas aukstumā blakus piepūstam, mirdzošam uzrakstam LOVE lētā krāmu veikalā, imitējot jūtu pieejamību jūsu nevajadzīgajā Iphone 264 pro plus no contra aplikācijā.
Brrr... varbūt pietiks mūs bombardētu ar antiglobālisma netīrumu straumi un visādiem sentimentiem no Kanta putekļainās lādes par ētiku iesācējiem astronomiem. Mēs, pat ar neapbruņotu aci, skatoties uz stadionu mūžam izgaismotajām debesīm, nejūtam sevī nekādu morālo imperatīvu, ja nu varbūt enerģijas dzērienu, lai svētdienas vakarā tusētu un ātri sakopotu zūdošos spēkus nākamajam lēcienam brīnišķīgo akciju un kuponu pasaulē, kas piedāvā divas laimes par trīs cenu pēc astotās kafijas krūzes jūsu izvēlētajā degvielas uzpildes stacijā.
Tādā pasaulē, atšķirībā no Ilzes Karotājas spocīgā intelektuālā karnevāla, viss ir īsts — īsts ir vīrietis sarkanā keponā, kurš, kamēr rakstu šīs no noguruma dziestošās rindas, pēc ciešas saziņas ar pornozvaigzni, nesaņem nekādu sodu, bet tiek kronēts globālās ksenofobijas un primitīvās vīrišķības valstībā Amerikā, kas diemžēl atrodas tik tuvu.
Reālajā pasaulē stiprais uzvar, jo Darvinu jau pirms gadsimta aplaupīja un apmānīja, noticot, ka cilvēku sabiedrībā stiprais var atņemt māju, darbu un visu valsti, nosūtīt viņu nāvē un uzņemt aizraujošus propagandas aģitrullīšus ar kara jociņiem, kur būs vēl foršāki video par jestro karu, īstu vīriešu spēli līdz kapam.
Šie murgi manās pārdomās par Ilzes daiļradi aizņēma tik daudz vietas un laika, jo viņas trauslajā pasaulē krāsas un audekls nebūt nav vienkārša, no mūsdienu Latvijas asajiem rāmjiem izkrituša intelektuāļa, nopūta. Audekli, slimīgi oranžas krāsu straumes, jutekliskas, bet 39,6 grādu gripai līdzīgas, drudžaini sapņainas, pārtop par cietu un bruņotu satīru, kas spēj pārvērst Eiropas pastāvīgi gaistošo intelektuālo mantojumu, par dusmu balsi, par saucienu masām, tiem, kas tic, ka šodien ir labs laiks gan piknikam, gan lai rīkotu sacelšanos vai pat revolūciju.
Ilzes darbi ir sadalīti trīs telpās – Venēcijas nogurušajā karnevālā, kur apziņas inde rada skaistas maskas ar parūkām no Marijas Antuanetes laikiem, katoļu visuma barokālā pasaule, kurā pelnītu vietu vēsturiskā un garīgā kloākā un putekļos, atraduši visdažādākie noziedznieki, kamēr taisnie un visu ticību varonīgie mocekļi – līksmo, mierīgi līdzāspastāvot un vērojot, kā atgriežas trimdiniekam Ovīdijam apsolītā Astraja. Tāda jauna “Dievišķā komēdija”, kura gandrīz aizmirsta banālajā digitālās tumsonības telpā, nevar norādīt uz pusmūža krīzi kā garīgo meklējumu sākumu. Dantes liminalitātes “tumšā meža” vietā tiek piedāvāta stilīga detoksikācija, un cerība viegli kļūst par sezonālu ticības izpārdošanu jūsu kredītkartes varenībai.
Otrā tēmu plūsma ir murgs Stabu ielā, cīņa par stūra mājas telpu kā kopīgu telpu, Latīņamerikas nāves dejas tēmas sajaucas ar dīvainā Stabu ielas nama kaimiņu tēliem, atkārtojas mazā cilvēciņa seja, kurš zaudējis visu, izņemot tieksmi kustēties.
Trešā tēma Latvijai ir vienkārši ķecerīga — masu protesta tēma pret sociālo netaisnību un uzspiesto klusēšanu. Eiropas literatūrā kopš seniem laikiem zināmas cēlu atriebēju maskas, kuras īpaši uzplauka pēc Trīsdesmitgadu kara šausmām un spēku izsīkuma, mākslinieces audeklos atgriežas filmu varoņu tēlos, kuriem vendetta kļuvusi par pilnīgi kontrolētas pasaules pases datiem. Tādā pasaulē var izlīst caur cietuma restēm ciešanu un dusmu mākslinieciskās valodas realitātē. Tagad es saprotu, cik svarīgi ir pētīt leņķus. Nekad nevari zināt, kur atjaunotajā paradīzē pēkšņi ieraudzīsi otru stūra māju, kas liecina, ka valsts vēsturē palikušās stūra mājas cietumiem un traģēdiju namiem ir jākļūst par saasinātu sociālo pretestību klusuma mitologēmai. Pavadījis laiku staļinisma nometnēs, Bahtins stāstīja par karnevālu kā simbolisku cīņu pret dominējošo varu. Ilze ir sadzirdējusi viņa stāstu par dusmām jautrības burzmā un svētku stāstu uztvērusi pavisam nopietni.
Ieilgušais klusums radījis skaļu saucienu un izmisīgus intelektuālus smieklus. Ilze kliedz un protestē. Nāciet un pārņemiet, leņķu un stūru ir daudz, sauciens — garš. Mēs vēl varam paspēt izglābt Stabu ielas māju, jo, kā man šķiet, mēs visi tomēr esam kaimiņi.
Pievienoti materiāli
“Digitālā ētika: kā uzvesties internetā” . Publicistes, režisores un blogeres Jevģenijas Šafranekas lekcija.
Pievienoti materiāli
0
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
Ainars Mielavs. Gleznas 22.11. – 28.12.
Ainars Mielavs. Gleznas
22.11. – 28.12.
Mākslas galerija MuseumLV un kultūras centrs Grata JJ no 22.novembra līdz gada beigām piedāvā mākslinieka Ainara Mielava pirmo personālizstādi.
Ainars Mielavs ir pazīstams latviešu dziesmu rakstnieks un dziedātājs jau nepilnus 40 gadus.
No 1976. – 1985. gadam ieguvis profesionālu mākslinieka izglītību Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas Akadēmijā. Gleznošanu mācījies pie izcilajām meistarēm Silvas Linartes un Silvijas Jēkabsones. Pēc 30 gadu pārtraukuma atsācis gleznot 2016. gadā. Izstādē apkopoti darbi laika posmā no 1981. -2024. gadam.
https://jauns.lv/raksts/izklaide/629898-ainars-mielavs-atklas-savu-pirmo-personalizstadi
https://lente.lv/raksts/ainars-mielavs-atklas-savu-pirmo-personalizstadi/469023
Pievienoti materiāli
IZSTĀDES TIEK PAGARINĀTAS
LIELISKI JAUNUMI!
Artūra Bērziņa izstāde tiek pagarināta līdz nedēļas beigām - to būs iespējams redzēt vēl 8. un 9. novembrī galerijas MuseumLV 1. stāvā
Savukārt Lauras Tučas izstāde "NAIVE" tiek pagarināta līdz novembra beigām
Pievienoti materiāli
0
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
Artūra Bērziņa performance- sociālais pētījums KOMŪNIJA + diskusija par Eiropas kultūras mantojuma likteņiem digitālajā laikmetā
ANALOGĀ SACELŠANĀS
Mākslas galerijā MuseumLV 5.novembrī plkst. 18:00, notiks Artūra Bērziņa performance- sociālais pētījums, kur var piedalīties ikviens un kurai vēlāk sekos diskusija par Eiropas kultūras mantojuma likteņiem digitālajā laikmetā, ko vadīs LMA prof. Deniss Hanovs.
Analogā pagrīde vai sacelšanās? Diskusija par Eiropas kultūras mantojuma likteņiem digitālajā laikmetā
Mākslinieka Artūra Bērziņa darbu saturs un tehnikas ilustrē autora kultūrvidi, kas ir piesātināta ar Eiropas kultūras simbolisko, mītisko un literāro telpu, tās varoņiem, sižetu peripētijām un vēstījumiem. Šo bagātīgo nozīmju klāstu var piemeklēt dažādi riski, starp tiem digitālās kultūras transformēta indivīda lasīšanas mazspēja, ko stimulē procesi, kurus izraisa un padziļina masveida digitālo tehnoloģiju un mediju fenomens. Eiropas mākslas telpa kā atvērta tekstu kolekcija un simbolisko nozīmju mijiedarbība draud pazust apstākļos, kas padara kultūras mantojumu par nesalasāmu, socializācijai un identitātei nevajadzīgu un rezultātā - par “neeksistējošu”.
Diskusijas sākumā auditorijai būs iespēja novērot mākslinieka veidoto performanci/ sociālo eksperimentu KOMŪNA.
5. novembrī 18:00 galerijā Museum LV izstādes “Himēras”noslēguma ietvaros notiks Artūra Bērziņa interaktīva mākslas performance, kas provokatīvā formā sintezē arhetipiskos, t.s. psihoenerģētiskos konceptus ar kritisku skatījumu uz mūsdienu sabiedrību un tās ideoloģiskajiem konstruktiem. Šī transgresīvās mākslas izrāde kļūst par telpu, kurā eksistenciālais un politiskais ķermenis saplūst, radot transformatīvu rituālu, kas aicina pārskatīt gan individuālo, gan kolektīvo apziņu.
Rituāla pamatā ir spēle ar atsaucēm uz seno čakru koncepciju, kas integrēta caur teozofijas un New Age ideju prizmu. Performances laikā tiks atklātas un transformētas septiņas čakras – no Sahasrara līdz Muladhara, katrai no tām pārstāvot noteiktu psihoenerģētisko stāvokli un dzīvības principu.
Mākslinieciskā rituāla laikā auditorija kļūs par aktīviem līdzdalībniekiem, piedzīvojot tējas ceremoniju kā simbolisku pāreju caur dažādiem esības stāvokļiem. Dalībnieku pieredze tiks dokumentēta un translēta reālajā laikā, tādējādi radot ne tikai vizuālu, bet arī eksistenciālu dialogu starp demiurgu-mākslinieku un publiku. Auditorijas mijiedabības rezultāti kalpos secinājumiem dotā sociālā pētījuma ietvaros.
Šī performance piedāvā ne tikai māksliniecisku pieredzi, bet arī filozofisku dialogu par cilvēka apziņu, eksistenciālo brīvību un kolektīvajām maskām, kuras mēs nēsājam. Mēs aicinām Jūs pievienoties šai simboliskajai mākslas pieredzei, kas rosina gan emocionālu, gan intelektuālu līdzdalību. Tiksimies, lai kopīgi apzinātos, vai brīvība un patiesā esība ir sasniedzamas mūsdienu sabiedrībā, kur viss, šķietami, ir jau noteikts.
Ieeja tikai pilngadīgām personām – performancei piemīt provokatīvs raksturs.
Diskusijas dalībnieki: mākslinieks Artūrs Bērziņš, profesors Andris Teikmanis un pedagoģe, izglītības eksperte un sabiedriskā aktīviste, Latvijas krievu kultūras biedrības vadītāja Jeļena Matjakubova, kas vairāku gadu garumā komentē mazākumtautību izglītības procesa attīstību Latvijā, bijusi arī LR valsts prezidenta Mazākumtautību padomē.
Saruna notiks latviešu valodā. Diskusiju moderēs kultūrpētnieks Dr. Deniss Hanovs.
Pievienoti materiāli
41
Bildes
0
Darbi
0
Video
0
Raksti
0
Faili
