Mareks Gureckis
Mareka Gurecka CV ir radikāli atšķirīgs no ierastās Latvijas mākslinieka biogrāfijas.
Publiskajā mākslas apritē Mareks Gureckis sevi pieteica, strādājot tandēmā ar mākslinieci Jutu Policju.
Tagad Mareks strādā patstāvīgi, atraisot tieši sev raksturīgo, vienlaikus izzinot sevi un radot patiesu glezniecību.
Mareks pieder tam gleznotāju lokam, kura meklējumi ir tīri estētiski, viņa darbi – himna gleznieciskumam (picturesque).
Gluži kā 18. gs. estēti devās ainavā meklēt patiesi glezniecisko, tā Mareks caur krāsu un glezniecības tehniku atklāj būtisko.
Lai arī Mareka kā gleznotāja galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa, kompozīcijas nav tīras abstrakcijas.
Darbu galvenie motīvi – klavieres, grieķu amforas, kuras vainago zobrati, šaha figūras un laukumiņi viegli ievietojami pie semiotiskiem smagsvariem.
Dzīve, protams, ir kā šaha lauciņš ar bandiniekiem un karaļpāri, virpuļojam stratēģiskās spēlītēs, tomēr ne par to ir Mareka gleznas.
Pārsteidzošā filigrānā virtuozitāte, ar kādu tiek uzburta gleznas plakne, atsauc atmiņā reiz izzināto Aristoteļa katarsi, ko mākslinieks piedzīvo radīšanas brīdī.
Motīvi tikai piedalās šajā glezniecības spēlē, ar savu ritmu un dekorativitāti atdodot vietu krāsai.
Lai arī smalki izstrādātās virsmu faktūras, lazējumi un notecējumi tikai retajam šķitīs mirkļa impulsa radīti, tomēr glancētā nekaunība, kas grieķu vāzes iemet reiva ballītei līdzīgā sajūtā,
liecina, par to māksliniecisko un radošo brīvību, pēc kuras tiecas daudzi.
Estētiskas spēles ar gleznas virsmu nav nekas neparasts, tomēr tikai retajam izdodas pārkāpt robežu, kas glezniecību šķir no daiļkrāsotāja paraugu kataloga.
