Grupas izstāde. “Cita pasaule”
15.09. – 28.10. 2023.

No 15. septembra galerijā MuseumLV apskatāma četru gleznotāju kopizstāde „Cita pasaule”. Izstādes dalībnieku - Annas Afanasjevas (1981), Magones Boleiko (1985),Mārītes Guščikas(1980) un Ronalda Rusmaņa (1981) mākslinieciskais rokraksts ir radikāli atšķirīgs, kas paskaidro izvēlēto izstādes tēmu un nosaukumu - par mūsdienu pasaules dažādību kā neapstrīdamu dominatni globālajā kontekstā. Tēma ir viena no aktualitātēm pasaules sociālajos procesos, kur atškirīgais ir likumsakarīgs pasaules eksistences modelis.
Mākslinieki pārstāv 40- gadnieku paaudzi ( izglītību ieguvuši Latvijas Mākslas akadēmijā), kas profesionālajā mākslas laukā ir apliecinājusi sevi un ieguvuši atpazīstamību. Piedalījušies daudzās grupu izstādēs un sarīkojuši personālizstādes. Autoriem ir izkristalizējušies mākslinieciskās izteiksmes paņēmieni un izveidojies tēmu loks, ar kura palīdzību mākslinieki runā par sev svarīgo. Izstādes saturisko konceptu veido vienlaicīgā pasaules dažādība un tās koeksistence. Šī tema neizbēgami provocē jautājumu par indivīda personiskās un sabiedriskās telpas līdzāspastāvēšanu – kā tās sadzīvo viena ar otru un vai indivīds jūtas laimīgs šajā neizbēgamajā koptelpā? Cilvēku savstarpējās attiecības un savas identitātes meklējumi nav atdalāmi no pasaules globālās struktūras attīstības modeļiem, kas nemitīgi mainās un modificējas. Tāpēc personības individualitāte ir svarīgākais faktors šajā tik mainīgajā pasaules modelī, par ko vēsta četru mākslinieku - Annas Afanasjevas, Magones Boleiko, Mārītes Guščikas un Ronalda Rusmaņa kopizstāde „Cita pasaule” ar tik dažādiem mākslinieciskās izteiksmes paņēmieniem.
Izstādē eksponēto gleznu stilistikai ir liela amplitūda – no individuāla modernisma versijām, fotoreālisma variācijām līdz liriskai abstrakcjai. Izstādītajos darbos var izsekot autoru šī brīža mākslinieciskajām interesēm un tēmu lokam, kas sakņojas profesionālā pieredzē un subjektīvā dzīves telpā sevī.
Izstādē iekļauti autoru jaunākie darbi, daudzi no kuriem ir izstādīti pirmo reizi.
Izstādes kuratore – mākslas zinātniece, Diāna Barčevska.

LMA prof. D. Hanova recenzija. Tulkojusi Lolita Tomsone.

Tam vajadzētu kaut ko nozīmēt?

Četras versijas par tukšuma dziļumu vai “Cita pasaule" nav iespējama.

    Daži cilvēki apmeklē laikmetīgās mākslas izstādes un pat runā par to. Dažreiz apmeklētāji mēģina sarunāties par laikmetīgo mākslu, kad jau pametuši autoru un kuratoru radīto telpu, kas “atvērta” skatītājam un tiek piedāvāta tās super final versijā.  Sekojot prezentāciju un mediju notikumu rituāliem, izstādes veidotāji tomēr ievēro noteiktu procesa noslēdzošo trajektoriju – darbu nosaukumi un tehniskā informācija, biogrāfijas un reizēm autoru mutiskie izteikumi apmeklētājiem piedāvā tieši šādu, nevis citu mākslas darbu, lai cik plaši atvērta un postkonceptuāla neskaitītos laikmetīgā māksla. Līdzīgi darba strukturālajā noformējumā ir klātesošas uzspiestās detaļas – lai gan laikmetīgā māksla ir pēc iespējas demokrātiska un var aizņemt gandrīz jebkuru telpu,

pārvēršot to par mākslas vidi, kura satur aktuālas nozīmes un jēgas, izaicinājumus un konfliktus, tomēr nevajadzētu pāragri sērot par galīgi bezcerīgo situāciju, kurā pilnīgi tiek atcelts mākslas nesējs, tās medijs. Bezgalīgi ilgstošā, cikliskā un nokausētajai šodienas māksla joprojām pieprasa taustāmību, jo intensīvās un globālas mākslas plūsmas otrā krastā nīkst tie, kas veido šīs plūsmas sociālo un kultūras ietvaru – skatītāji kā sociāli dzīvnieki, ja vien mēs aizņemamies šo neglaimojošo Aristoteļa terminu.

    Daudzslāņainajos grupu, vēstures, identitāšu un atmiņu konfliktos, seksuālo fantāziju ķermeniskumā, kas rodas hierarhiskā, akustiski agresīvā urbānajā telpā, notiek laikmetīgā māksla. Rodas un sabirzt naratīvi, projekti un vīzijas, no avangarda aizmirstības pieceļas veci/jauni jautājumi par mākslas procesa uztveres veidiem. Šis process, neraugoties uz tā sarežģītību un zināmu autorības aristokrātiju, ir dziļi iestrādāts metropoles sociālajā audumā, tādas megapoles, kas ik dienas  reproducē “es” transformāciju miljoniem versiju veidā kolektīvas piederības un marginalizācijas, dendisma un konformisma scenārijos. Digitālās tehnoloģijas, kas ir izraisījušas fiziskās un laika telpas sašaurinājumu, ar pilsētnieku ir izspēlējušas nežēlīgu, bet ļoti asprātīgu joku, aizstājot, pārnesot un iekarojot emocijas un ķermeni, vēlmes un politisko līdzdalību telpā, kurā pastāv uzreiz aizvietojamas "es" versijas. Tikai robežas tagad ir aplikācijās un tās atkarīgas no abonēšanas maksas budžeta, pakalpojumu paketes dziļuma un litija kvalitātes, pateicoties kuram vārds "metāls" joprojām palicis vārdu krājumā cīņā par globālo izejvielu tirgu. Cilvēka pieredzes un pārdomu savstarpējā aizstājamība ir novedusi izmisuma pārņemto Borisu Groisu pie domas, ka neviens vairs nav pats sev režisors, bet gan mākslas darbs ar spilgti izteiktām digitālā Narcisa īpatnībām. Režisori jau sen vairs nav manāmi globālo korporāciju tīklā, bet aktieri joprojām tiek fiksēti uz audekliem.

    Šādos tradicionālajos medijos skatītājiem parādās četru Latvijas autoru darbi, kuri izlēma pastāvīgi mainīgajā posthumānisma ziņu plūsmā, pa vidu jauniem asa sižeta filmu treileriem par episku naidu, jaunām diētām un prostatīta tabletēm, pastāstīt par "Citu pasauli" (Cita pasaule, 15.09-28.10.).

    Tā sanāca, ka es apskatīju šo izstādi, bet netrāpīju uz tās atklāšanu, procesā, kad ir grūti iedziļināties sevī, tas ir, darbā, jo laikmetīgā māksla ir skatītāju līdzdalības un attiecību formu kopums, kā to 1990.gadu sākumā atzīmēja Nikolā Burrio. Ja cilvēku attiecības bezgalīgi dažādās variācijās var radīt un atveidot mākslas procesus un darbus, it kā tie būtu mūsu ikdienas un mainīgās, plastiskās pieredzes nospiedumi, tad izrādās, ka šī recenzija ir bezjēdzīga jau no pirmā burta - jo mans teksts nenes sevī nekādu normatīvismu, bet kļūst par intīmu stāstījumu ar brīvi plīvojošām lāpstiņām, nogriežot un aizmirstot to, kas neiekļaujas vai neiederas manā interpretācijas ietvarā.

    Ja cilvēku attiecības var radīt un pārradīt bezgalīgās māksliniecisko procesu un darbu variācijās tā,  it kā pēdējie būtu mūsu sadzīves un plūstošās, plastiskās pieredzes nospiedumi, tad izrādās, ka šī recenzija ir bezjēdzīga, sākot no pirmā burta, jo mans teksts nesatur nekādu normativitāti, bet pārtop intīmā stāstā ar brīvi peldošiem asmeņiem, kas nocērt un aizmirst kaut ko tādu, kas neiederējās vai neiekļāvās manas interpretācijas rāmī. Un, ja tā, tad kā es varu nodot lasītājam to tukšuma dziļuma pakāpi, kas mani aptver ielasoties Ronalda Rusmaņa darbos? Naksnīgā iestādījuma tumšais fons negail vangogiski trauksmainā nemierā, ko rada atkailinātie nervi, saduroties ar krāsām un griestu lampu. Tumsa šeit ir mājīga un intīma tieši tāpēc, ka publiskais kā normatīvs ir izgaisis un izdzēsts ar ļoti kvalitatīvu mūsdienu pilsētas lietotnes programmu: kā un kur ātrāk, lētāk vai stilīgāk pavadīt vakaru un piektdienas naktis laiku jums pastāstīs pilsētas publiskais un tāpēc bieži vien slēptais jutekliskums: kā sava veida piepīpētu un reibinošu triptihu (kur skaitlis trīs var būt pieļaujama kļūda) es lasu viņa "Ballīti kopā", divus audeklus "Pie galda ar taureni", kas noslēdzas ar darbu "Kad sirds uzzied jeb mīlestība caur pudeli /Vakara dzēriens / Cita pasaule" (klaviatūra neatlaidīgi uzstāj, ka mīlestība jāpārvērš no jūtām uz nezināmas sievietes vārdu. Es nolēmu nepretoties – tirgus nokāvis alegorijas, palikuši tikai cilvēki).

    Šis audekls, batāliju gleznas ar barokālu nosaukumu lielizmērā,  manī tiek pārradīta kā mūsdienu metropoles īssavienojumu kvintesence – kā bāra eposs, jutekliska ķermeņu un seksuālo vēlmju ceļu filma un robežu pārkāpšana, kas ir izdzēstas un atstājušas vien aizlieguma dzeloņstieples rūsas pēdas. Tikai milzīga mūsdienīga izstāžu zāle pilsētā varētu uzņemt visus šos jauniešus ar viņu jutekliskuma 5 grādiem un uz augšu, ar šņabja un asaru, STS un vielu koteiļiem, dziesmu un multfilmu varoņu citātiem, kuri arī ir visai reibinoši.

    Digitālie bērniņi ir vientuļi,  pusnaktī viņi nonāk piepīpētos bāros un ik reizi jaunā grupā, un tikai alkohols – mūžīgais apvārdotājs un viltnieks, spēj palīdzēt pārdzīvot šo nakti, jo no rīta tiem atkal nāksies atgriezties neoliberālā tirgus un parādu straumē. Dieva un valsts pamesti, Rusmaņa varoņi neko daudz neprasa un nemeklē – pietiek ar īsu, standartizētu klišeju no pornoindustrijas, lai izrādītu dzīvības pazīmes. Tukšuma stāvoklī pat Lieldienu zaķis ar maniakālu slepkavas smaidu var dzīties pakaļ lācim ar mīlīgu puncīti, tādam kā chubby no pilsētas pornodzīvnieku seksuālajām fantāzijām, zaķis var pat rupji lamāties, it kā Linora Goraļika mums uz visiem laikiem būtu sabojājusi zaķīti, cūku un dārzeņus žurnālu vāku glamūrīgajā neprātā.

    No globālajiem lidmašīnu pārceļojumiem vēlās naktīs un to zaudējuma kovida blokādes aizliegumu laikā (darbs “Kovids”), no tumšā uz melno, ar stāstu par nepārvaramu vientulību, skatītājs tiek pārnests uz citu telpu. Pēc alternatīvo dzertuvju dzīlēm mēs samiedzam acis spilgtajā un nedaudz indīgajā Magones Boleiko post-dabiskās idilles gaismā, viņa savus darbus rada uz CO2 smacējošās planētas fona. “Biotop I – IV” nav zemnieciska idille, bet gan dabas sacelšanās un katastrofa, gadalaiku sajaukums un Zemes pašsaglabāšanās seno likumu pārkāpums. Sausokņi un kritalas, ledus kā slimās planētas krevele. No izkaltušajiem augiem zem zāles griestiem reibst galva, taču šī nav goda istaba vai zāļu skapītis. Tā ir inde, sveša un neapzināta biosfēru iznīcināšana pasaule.

    Uz šādas visa dzīvā iznīcināšanas uvertīras fona Annas Afanasjevas sieviešu un bērnu portretu cikls šķiet hipnotizējošs ar savu neo-post (ieraksti vēl kaut ko, skatītāj-autor!) hiperreālismu, kas atgādina primitīvistus. Jūra ("Vasara", "Vēstule draugam", "Glāsti mani") un brīvdienas, vecas piezīmju grāmatiņas, nevainīgi agrīna un pavisam tīra jutekliskuma signāli, drauga meklējumi un ķermeniskais siltums - šīs tēmas ir vēl viena bāra letes un tualetes vēmekļu smārda šķautne. Vēl viens vientulības, aukstuma un aizmirstības stāvs, lai gan blakus atrodas daži briti, svarīgi un gudri kaķi. Mēs esam viena otra ātrās patērēšanas sabiedrība, atkarīga no grinder-tinder galerijas bilžu ritināšanas, un mums pietiek spēka selfijiem ar kaķīšiem, kuriem, kā zināms no Annas darbiem, labs vārds tīkams, pat ja to saimnieki ir kurli vai līdz nepazīšanai izšķīst platīnblondas pilsētnieces tēlā? Varbūt Platīna blondīne - Mārītes Guščikas darbu cikla nosaukums, nozīmē pavisam ko citu, nevis tukšumu un stereotipus tiem, kas hroniski noguruši no informācijas plūsmas, kurā nav satura, bet tas aprij dažus mūsu klātbūtnes mirkļus, brīvus no jēgas un nozīmīguma, bet ietītus sociālo tīklu troksnī. Katrs autors un autore uzrakstīja, kā viņi redz savus darbus, un nedaudz vecmodīgi piekāra biļetenus ar neaprakstāmo pie ieejas zālē.

    Lasiet, skatieties un rakstiet turpinājumu. Neaizmirstiet, nekrītiet izmisumā par burtu tukšumu, jo tagad jūs esat savu četru mākslinieku darbu autors. Digitālā narcisma tradīcijās jūs, tas esat jūs, kas radījāt "Citu pasauli" - atliek tikai apskatīt darbus.

   

 Raksti presē:

diena

reitingi
liveriga
lsm
sejas.tvnet.lv
arterritory
LTV

a:2:{s:4:"TEXT";s:3635:"


Mākslas galerijas MuseumLV un Kultūras centra Grata JJ ieejas priekšā no 2023. gada augustā tika atklāta Jūlijas Eresko un Jāņa Straumes - Broliša neona instalācija “I” kā daļa no apjomīgas mākslinieciskās izteiksmes “UZ GAISMU”.

Jānis Straume - Brolišs

Jūlija Eresko

Projekts UZ GAISMU


Vērienīgā projekta “UZ GAISMU” iecere ir atgādināt par mūsu iekšējo gaismu, kas spēj radīt un mainīt pasauli uz labo pusi. Projekta autoru izveidotie objekti ir laika vai konkrētu notikumu nesaistīti, tie ir veltīti parādībām, domas kustībai un laikmetīgiem sabiedrības vērojumiem. Instalāciju skaits, rašanās vieta un to mūža ilgums nav limitēts un atkarīgs tikai no autoru vēlmes nodot savu radošās izteiksmes realizāciju skatītājiem. “Meklējiet mūsu objektus, atrodiet savu iekšējo gaismu.” JJ&JB



Kas ir cilvēks? 2012. gada jūlijā CERN zinātnieki paziņoja, ka ir atklājuši jaunu subatomisku daļiņu - iespējamo "Higsa bozonu" jeb "Dieva daļiņu", kas saskaņā ar fizikas standarta modeli ir radījis Visumu. Šī nestabilā, subatomiskā daļiņa rada, notur un maina visu, kas eksistē cilvēkam zināmajā pasaulē. Bet, ja mēs attālināmies no teorijas un lūkojamies uz esamību, un mijiedarbību no metafizikas viedokļa, tad mēs visi esam dvēseles enerģiju mijiedarbība. Un dvēsele ir gaisma, enerģijas, ko rada mūsu emocijas, vēlmes, raizes, centieni, uzskati, ticība. Katram no mums ir sava vibrācija, sava gaisma, sava ietekme uz šo pasauli.



Objekts #I



Objekts #I atrodas pie kultūras centra GRATA JJ un mākslas galerijas “MuseumLV” ieejas. Tas sastāv no divām metāla figūrām, kas papildinātas ar neona gaismām, nostiprinātas virs zemes 2,6 metru augstumā.



Mūsu nācijas gaismu veidojam mēs, mūsu zināšanas, apziņa, kultūra, tās mantojums un mūsu sajūtas pret to. Skaistā valoda, kura vijās cauri dzejai un literārajiem darbiem, mūsu paražas un tradīcijas, kas atpogaļojas mūsu gadskārtās, mūsu spēja dziedāt un dejot, ko esam izlolojuši un atspoguļojam Dziesmu un Deju svētkos jau 150 gadus. Šis viss iesakņojies mūsu dvēselēs, to glabājam un turam ikdienā sev cieši blakus. Tas mūs veido, liek justies vareniem un vienotiem, iespējams nemaz neapzinoties, ka tas ir mūsu dvēseles primārais gaismas avots. Tieši šī gaisma tik spoži mirdz mūsu dvēselēs, tā tiecas sakļauties un vienoties ar tiem, kuri arī nes šo gaismu sevī. Šis gaismas stāsts ir par mums, par ikdienā neredzamo un netaustāmo. Meklējot mūsu objektus, atrodiet savu iekšējo gaismu.

Instalācija būs skatāma līdz oktobra beigām.


Objekts #II



Instalācija RADOŠAIS GARS atrodas Jūrmalas Brīvdabas muzeja ekspozīcijā, Jūrmalas muzeja biennāles “Marīna 2023” konkursa izstādē “Ūdensdievam uz pleciem”. Instalācija sastāv no 4 objektiem, kas integrēti dabas vidē.


"Varonis piedzimst tur, kur dzīves līnija saskaras ar likteņa līniju, pārvēršot vienkāršo cilvēku par izturības, gudrības un gara spēka leģendu. Tikai viņš zina sava lēmuma īsto cenu, sekot nospraustai likteņa līnijai." (Jūlija Eresko un Jānis Brolišs)

Radošais gars
2023
Neons, metāls
180 x 80 cm
";s:4:"TYPE";s:4:"HTML";}

10. jūlijā

Draugi, sakarā ar XXVII Vislatvijas Dziesmu svētkiem un XVII Deju svētkiem aicinām uz tikšanos, kas notiks 10.jūlijā plkst.18:00 kultūras centra GRATA JJ galerijā MuseumLV.


Mūžīgi jauna: nācijas tēli un simboli Eiropas kultūrtelpā 19.gs. Skats nākotnē?


Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Denisa Hanova lekcija piedāvās nācijas jēdzienu, tās vēstures analīzi un plašu iztirzājumu par tēmu - kāda ir nācijas nākotne globālā pasaulē?


Paralēli dosimies ceļojumā Latvijas 19.gadsimta vēsturē, pirmo Dziesmu svētku (1873.g) tapšanas laikā Rīgā, iepazīsimies ar nacionālās kustības līderu likteņiem un uzzināsim, kā 19.gs krievu intelektuāļi, rīdzinieki vēroja gatavošanos svētkiem un kādas bija viņu domas par latviešu nacionālo kustību.



Vai mēs uz mirkli varam iedomāties, ka pasaulē nav nāciju, ka pats jēdziens ir beidzis pastāvēt? Šķiet, nācija ir bijusi un būs mūžīgi. Tomēr pirms nedaudz mazāk, nekā 250 gadiem "nācija" bija kaut kas jauns, pat revolucionārs. Nācija un tās piekritēji tika vajāti 19. gadsimtā, un mūsdienu pasaule diez vai var izsekot, cik ātri un atšķirīgi attīstās nācijas - kas tām pieder un kā tas maina pašu koncepciju. Jautājumu ir daudz, taču tikpat dažādas ir atbildes, versijas un iespējas mūsdienu nācijas pastāvēšanai. "Nācija" ir salīdzinoši jauns jēdziens, taču daudziem tās autoriem nav šaubu par nācijas “mūžību”. Kā ir iespējama šāda novitātes un senatnes vienotība?


Lekcija paredzēta plašam klausītāju lokam bez priekšzināšanām un notiks latviešu valodā.


Ieeja lekcijā bez maksas, nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās līdz 9. jūlijam, zvanot uz galeriju vai rakstot e-pastā.



Foto: Arta Ozola- Jaunarāja "Kāzas Nīcā" (1996)
















28. jūnijā



Друзья, в преддверии XXVII Вселатвийского Праздника песни и XVII Праздника танца приглашаем вас на встречу, которая состоится 28 июня в 19:30 в галерее MuseumLV культурного центра GRATA JJ.

Вечная новь: нация в европейской культуре 19 века. Взгляд в будущее?

В лекции профессора Академии художеств Латвии, Дениса Ханова, будет предложен анализ понятия нации, ее истории и широкая панорама версий на тему - каково будущее нации в глобальном мире?
Параллельно мы совершим путешествие в историю 19 столетия Латвии, в период создания первого праздника Песни 1873 в Риге, познакомимся с судьбами лидеров национального движения и узнаем, как русские интеллектуалы 19 столетия, рижане, наблюдали за приготовлениями к празднику и что думали о латышском национальном движении.




Можем ли мы представить себе на мгновение, что в мире нет наций, что само понятие перестало существовать? Кажется, что нация была и будет вечно. Однако еще чуть менее 250 лет тому назад нация была чем-то новым, даже революционным. Нацию и ее приверженцев преследовали в 19 столетии и сегодняшний мир с трудом может уследить за тем как быстро и как по-разному развиваются нации, кто к ним принадлежит и как это меняет само понятие. Вопросов множество, однако столь же различны и многообразны ответы, версии и варианты существования современной нации. Нация - понятие сравнительно новое, но “вечность” нации у многих ее авторов не вызывает сомнений. Как возможно такое единение новизны и старины?



Лекция предназначена для широкого круга слушателей без предварительных знаний и будет проходить на русском языке.


Вход на лекцию свободный, обязательна предварительная регистрация до 27 июня по телефону галереи или маилом.

Darba laiks svētkos: 22.06./ 11:00 - 19:00 23.06. - 26.06. / Brīvs 27.06. / 11:00 - 19:00 Jancīgu līgošanu un lustīju jāņošanu novēl galerija MuseumLV!

Pastmarka. Latvijas tēls. Artas Ozolas-Jaunarājas versijas

Mākslas galerija MuseumLV un Kultūras centrs Grata JJ 

10.06. – 29.07.2023.

         Mākslas galerijas MuseumLV un Kultūras centra Grata JJ telpās līdz 29. jūlijam iekārtota vērienīga mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas personālizstāde “Pastmarka. Latvijas tēls. Artas Ozolas-Jaunarājas versijas”, kurā pirmo reizi tik izvērstā ekspozīcijā  parādīta autores sadarbība ar Latvijas Pastu. Māksliniece turpat trīsdesmit gadu laikā darinājusi ap 100 pastmarku ar ļoti daudzveidīgu tematiku. 

         Izstāde iekārtota atbilstoši tēmām, pie kurām māksliniece strādājusi īpaši nozīmīgi. Skatītājiem iespēja aplūkot Dziesmu svētku 150. gadskārtai veltītās jaunās pastmarkas oriģinālus kopā ar izcilās porcelāna mākslinieces Zinas Ulstes figurālo kompozīciju “Dejotāju pāris” (1954). Tā klātbūtnei izstādē ir dziļi simboliska jēga parādot ne tikai mūsu tautas tradīciju noturību, bet arī personiskā aspektā – tas ir cieņas apliecinājums autores mātei un tēmai, ar kuru Arta Ozola-Jaunarāja uzsāka sadarbību ar Latvijas Pastu. 1993. gadā māksliniece uzvarēja skiču konkursā ar piedāvājumu radīt pastmarkas ar tautastērpiem. Šajā laikā radītas atsevišķas pastmarkas un sērijas “Tautastērpi”, “Ziemassvētki”, ”Līgosvētki”, “Lieldienas”, “Cimdi”, “Etnogrāfiskās rotas” – daļa šo pastmarku skices un oriģinālzīmējumu tāpat ir atlasīti izstādei un parādīti kopā ar tajās attēlotajiem priekšmetiem. Artai Ozolai-Jaunarājai daudzu gadu garumā izveidojusies sekmīga sadarbība ar Tautas tērpu centru “Senā Klēts“. Viņa ir iekārtojusi grāmatu “Latviešu cimdi”, kas jau izdota septiņās valodās. Tālab arī  Tautas tērpu centrs ar lielu atsaucību piedāvāja eksponēt dažādu Latvijas novadu cimdus, Nīcas novada tautas tērpus un rotas no savas kolekcijas. Atsevišķā telpā izvietotas pastmarkas  no sērijas “Latvijas Nacionālie bruņotie spēki”, “Saeima” un sociālām tēmām, ko zīmīgi raksturo instalācija – mākslinieces sadarbībā ar Vari Dzērvi pērn radītais Zolitūdes traģēdijas piemiņas vietas noformējuma mets. Ekspozīcijas turpinājumā otrajā stāvā skatītāji vispirms var aplūkot pastmarkas no sērijas “Izcilas Latvijas zinātnes un kultūras personības”. Atsevišķā telpā kopā ar karti ar bākām un fotogrāfijām izvietotas pastmarkas no mākslinieces pašas 2004. gadā iniciētās sērijas “Latvijas bākas” – uz dažām no tām arī ir redzami eksponāti no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma. Nākamā telpa aplūkojama pastmarku sērija “Latvijas muzeji”. Medicīnas un Porcelāna muzeja pastmarkās attēlotie priekšmeti rosināja ekspozīcijā iekļaut mākslinieces sadarbībā ar Vari Dzērvi radīto grafikas ciklu pēc F. Garsika Lorkas dzejas motīviem “Kasida par tumšām dūjām” un porcelāna atlējumu formas no Rīgas porcelāna muzeja krājuma. Līdzās Latvijas Pasta bērnu literatūrai un lellēm veltītām pastmarkām sērijā “Europa” parādīta pavisam neliela daļa no Artas Ozolas-Jaunarājas bērnu grāmatu ilustrācijām – tā ir kolāžu sērija viņas pašas sarakstītai un ilustrētai grāmatai “Kurmītis un sudraba kurpes” (Zvaigzne ABC, 2020), kā arī Latvijas Pasts izdotai, speciāli pasta tematikai veltītai Rutas Svažas bērnu grāmatai “Brīnumu diena” (2022). Vēl viens izstādi vienojošs spilgts un tikpat raksturīgs pasta simbols – šajā grāmatā attēlotie baloži – instalācijas ar tiem redzamas abos galerijas stāvos. 

           Mākslinieces pastmarkām raksturīga informatīvi un vizuāli piesātināta izvērsta kompozīcija, līdz filigrānai meistarībai izstrādātas detaļas, spēja radīt spilgtus vēstījumus – miniatūrus stāstus par mūsu valsti, mūsu vērtībām un ideāliem. Tālab Artu Ozolu-Jaunarāju pamatoti var uzskatīt par vienu no vadošajām Latvijas kā valsts vizuālā tēla veidotājām. 

         Izstādes atklāšanā 9. jūnijā notika mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas darinātās Dziesmu svētku 150. jubilejai veltītās pastmarkas prezentācijas pasākums, kurā piedalījās LR Kultūras ministrs Nauris Puntulis un Latvijas Pasta valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns un Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāvji.

Izstādes kuratore Irēna Bužinska, scenogrāfija - Jūlija Eresko, Irēna Bužinska.

Par mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju.

              Arta Ozola-Jaunarāja dzimusi 1963. gada 10. janvārī Jelgavā. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju grafikas specialitātē (1988), ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu (2003).

            Darbības jomas – stājgrafika (oforta, aukstā adatas, augstspiedes u.c. tehnikas), grāmatu ilustratore (sadarbība ar Jānis Roze, Jumava, Daugava, Valters un Rapa, Alberts XII, Artava, Preses Nams, Rasa ABC, Zvaigzne ABC, Nordic, Vaga u.c); reklāmas un grafiskais dizains, iepakojuma un monētu dizains. Izstādēs piedalās kopš 1986. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1993. gada. Sarīkojusi personālizstādes Rīgā, (stājgrafikas; 1994), galerijā “Senā klēts” (tautas tērpiem veltīto pastmarku sērija, 1997), Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (kopā ar V. Dzērvi gleznu cikls “Doriana ceļojumi”, 2021), “Apokalipse. Jātnieks Nr.4”, Rīgas Centrālās bibliotēkas Izstāžu zāle (ar pseidonīmu Marija Antuanete, kopā ar V. Dzērvi gleznas, objekti, instalācijas, video, 2022). Grāmatu konkursa Zelta ābele, kā arī starptautiskā Baltijas valstu grāmatu konkursa žūrijas locekle (2014, 2020). Guvusi starptautisku atzinību kā grāmatu ilustratore, tai skaitā 1. godalga 21. starprepubliku grāmatu dizaina un ilustrāciju konkursā (1988), diploms 2. Rīgas miniatūrgrafikas triennālē (1990); diploms grāmatu mākslas triennālē Viļņa-90; diploms un prēmija Baltijas valstu grafikas triennālē Zviedrijā (1993); vairākkārtēja konkursa Gada skaistākā grāmata (2001–2005) balvas ieguvēja; galvenā balva grāmatu mākslas konkursā Zelta ābele (2008), diploms Rīgas bilžu grāmatu kvadriennālē (2014). Latvijas bankas kolekciju monētu sērijā tapis dizains monētām “Krišjānis Barons”, “Krišjānis Valdemārs”, “Rainis” un “Rainis un Aspazija”, kas ieguva godalgu starptautiskajā monētu konkursā “Coin Constellation 2016”. Latvijas Pastam darinājusi ap 100 pastmarku un mākslinieces sadarbība ar Latvijas Pastu turpinās. Mākslinieces pastmarkas vairākkārt ieguvušas Gada skaistākās pastmarkas vērtējumu (2011, 2013, 2019). 

Raksti presē:

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dziesmu-un-deju-svetki/05.06.2023-dziesmu-svetku-150-gadskartai-velta-jaunas-pastmarkas-dziesma-un-deja.a511453/

https://epadomi.com/kulturasvestis/izstade/19052023-aicina_apmeklet_izstadi_pastmarka_latvija

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/maksliniece-arta-ozola-jaunaraja-radijusi-ap-100-pastmarku-diza...


https://nra.lv/dzivesstils/kultura/418584-maksliniece-arta-ozola-jaunaraja-katra-pastmarka-ir-stasts...

https://www.la.lv/pasta-baloza-aplidotie-makslas-darbi

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/foto-atklata-makslinieces-artas-ozolas-jaunarajas-veidoto-past...


https://www.delfi.lv/kultura/50055687/dziesmu-un-deju-svetki/55636310/prezentes-dziesmu-svetku-150-g...

Galerijas darba laiks Lieldienās ☀


Ceturtdiena: 11:00 - 19:00

Piektdiena: Brīvs

Sestdiena: 11:00 - 17:00

Svētdiena: Brīvs

Pirmdiena: Brīvs


Gaidīsim uz Ģirta Boronovska izstādi!


Priecīgus svētkus!

Ģirts Boronovskis

"Platekrāna ainava" - pasteļi.

Jubilejas izstāde kultūras centra Grata JJ galerijā MuseumLV

06.04.2023. – 27.05. 2023.

Par autoru.

Ģirts ir dzimis un audzis rīdzinieks. Skolas gaitas uzsācis Rīgas 24. vidusskolā, Tallinas un Krišjāņa Barona ielu krustojumā. Viņam paveicās ar zīmēšanas skolotāju, kurš vadīja arī zīmēšanas pulciņu. Tolaik jaunais gleznotājs Vilis Vizulis pamanīja Ģirta īpašās dotības vizuālās mākslas jomā, talantīgais audzēknis pārstāvēja skolu zīmēšanas olimpiādēs un galu galā skolotājs iestāstīja viņa vecākiem, ka zēnam izglītība ir jāturpina Jaņa Rozentāla Mākslas skolā.

Lai arī ar nelielu aizķeršanos, viņš palika pirmais aiz svītras un tika uzņemts pēc pārrunām, "rozentāļos" izdodas iestāties uzreiz. Ar sirsnību mākslinieks atceras savu klases audzinātāju, gleznotāju Uno Daņiļevski, kurš ļoti rūpējās par saviem audzēkņiem, viņu izaugsmi un attīstību. Savukārt skolotāja Līga Bokaldere ierosināja jaunieša interesi par grafikas tehnikām; viņa līdzās speciālajiem mācību priekšmetiem vadīja grafikas pulciņu. Gleznošana Ģirtam negāja tik raiti, kā citiem klases biedriem, tāpēc īpašas sajūtas viņam ir pret gleznošanas pedagogu Imantu Melderi, kurš palīdzēja nezaudēt interesi un pilnveidot meistarību.

Rozentāla skolu jaunais mākslinieks absolvē ar linogriezuma tehnikā veidotu diplomdarbu par tēmu: darbs rūpnīcā.

Seko studijas Mākslas akadēmijā, Aleksandra Stankeviča vadītajā Grafikas nodaļā. Līdzās zīmēšanai un grafikai, Ģirts glezno ar akvareli un guašu. Pēc 4. kursa students pastiprināti pievēršas grāmatu grafikai un par viņa galveno skolotāju un arī diplomdarba vadītāju kļūst latviešu stājgrafikas klasiķis Pēteris Upītis. Viņš ir viens no pēdējiem meistara audzēkņiem. Diplomdarbā top ilustrācijas Andreja Upīša darbam "Laikmetu griežos". Interesanti, ka šajā laikā mākslinieks jau ir tik patstāvīgi domājošs un mākslinieciski nobriedis, ka atsakās no grafikas tehnikām un ilustrācijas veido kā tuša zīmējumus ar spalvu jauktā tehnikā.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet nozīmīgus impulsus savai mākslinieciskajai attīstībai Ģirts gūst stājoties laulībā. Viņa sievas Ievas Kalniņas vecāki ir ievērojamie latviešu gleznotāji Rita Valnere un Eduards Kalniņš. Tieši Valnere ir tā, kas jaunajam autoram iesaka sevi pamēģināt pasteļglezniecībā, kas ar laiku stabili kļūst par Ģ. Boronovska galveno tehniku, personisko un dabas noskaņu pārdzīvojuma smalku atspoguļotāju.

Savukārt pateicoties Ed. Kalniņa pieredzei un iegādātajai plašajai tehniskajai bāzei mākslinieks nopietni pievēršas fotogrāfijai. Viņš ne tikai daudz fotografē, bet arī pats attīsta filmas un krāsainos diapozitīvus, kopē melnbaltās fotogrāfijas mājas laboratorijā.

Jau mācoties Mākslas akadēmijā, Ģirts sāk strādāt Latvijas Vēstures muzejā (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Un, paralēli citiem darbiem, viņš to turpina darīt visus šos gadus, arī šodien. Liktenis iekārto tā, ka muzeja mākslinieks ir galvenais darbs viņa mūžā. Šajā jomā sasniegts daudz. Viņš ir daudzu nozīmīgu izstāžu projektu un realizāciju autors, labi pazīstams un iecienīts Latvijā, veidojis ekspozīcijas arī pasaulslavenos muzejos.

Par viņa glezniecību.

Mākslinieka bērnībā Rīgā bija daudz kinoteātru, tā bija viena no populārākajām izklaidēm. To vidū izcēlās viens kinoteātris – "Palladium", jo tas bija platekrāna kino teātris. Attēls uz ekrāna bija tik milzīgs, ka, lai to pilnībā uztvertu, galva bija jāgroza no vienas puses uz otru, īpaši tad, ja nepaveicās un nācās sēdēt pirmajās rindās.

Līdzīgi ir dabā, kad cilvēku pārņem visapkārt esošās ainavas varenums. Tehnoloģijas attīstās un piedāvā gan panorāmas, gan platlenķa foto fiksācijas iespējas. Bet, kā šo bezgalīgās ainavas sajūtu iemiesot mākslas darbā? Parasti mākslinieki par to īpaši neuztraucas, cik nu ietilpst tajā audeklā, tik attēlo. Ģirts ir viens no tiem retajiem ainavistiem, kurš meklē īpašus formātus un cenšas šo maģisko ainavas bezgalības sajūtu, šo īpašo noskaņu ievietot savos darbos pilnībā. Tā lai skatītājam aizraujas elpa.

Autora galvenā tēma ir dabas noskaņu un to radīto cilvēka dvēseles refleksiju attēlošana.

Ģirts tās meklē gadalaikos, apgaismojumā, dabiski veidotās tekstūrās. Viņš glezno miglu, dūmaku, ūdeņus, saulrietu, pļavu – vienkārši mierīgu noskaņu. Mākslinieks neglezno jūru, –jo tā nemitīgi kustas, arī akmeņus – jo dabā tie ir cieti, bet gleznās ne vienmēr; arī mēnesnīcu Ģirts neglezno. Šis neglezno, nav saistīts ar noliegumu, bet gan ar paškritiku – vai es to varēšu, vai man iznāks pietiekoši pārliecinoši? Mākslinieks savus darbus rada, domājot par skatītāju; viņu motivē gan paša izaugsme, gan vērtējums no malas.

"Platekrāna ainava" savā ziņā ir unikāla izstāde, jo tā ir viena no retajām Ģirta Boronovska personālizstādēm un pilnībā apliecina nobrieduša mākslinieka meistarību.

Iveta Laure, māksliniece, Mag. art

Rīga, 2023. gada aprīlis

Ģirts Boronovskis "Dzeltenā pļava", pastelis, 100 x 55 cm, 2022.

CV

ĢIRTS BORONOVSKIS

Dzimis 1963. gada 24. martā, Rīgā

Profesionālā izglītība:

1981. Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola

1987. Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļa, prof. Pēteris Upītis

Diplomdarbs: Grāmatu grafika, ilustrācijas A.Upīša romānam „Laikmetu griežos”

Iegūtā kvalifikācija: mākslinieks – grafiķis, pedagogs

Pamatdarbs:

no 1986. g. līdz šodienai Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja galvenais mākslinieks

Papilddarbs:

2005.–2007. SIA „Mākslas fabrika Nr. 7”, mākslinieks

1999.–2004. SIA „Lido”, vides mākslinieks

1995.–1999. žurnāls „Biznesa Partneri”, mākslinieks

1993.–1998. laikraksts „Latvijas Zeme”, mākslinieks

1989.–1993. Rīgas bērnu Mākslas skola (tag. Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skola), zīmēšanas skolotājs

1985.–1988. Allažu astoņgadīgā skola, zīmēšanas skolotājs

Muzeju pamatekspozīcijas un izstāžu dizains:

2022./2023. „Krimplenomānija”, projekts un realizācija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

2021. „Baltiešu apelācija pie ANO”, dizains un realizācija, Latvijas Ārlietu ministrija;

“Krāsainā Latvija”, projekts un realizācija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

2019./2020. „11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena”, projekts un realizācija, Latvijas Nacionālajs vēstures muzejs.

2019. „Pietura Ogre”, Ogres vēstures un mākslas muzeja pamatekspozīcija, projekts un realizācija.

2018. Salaspils memoriāls, ekspozīcijas projekts un realizācija.

2017. Ķekavas novadpētniecības muzejs, pamatekspozīcija, projekts un iekārtojums;

„Vētru muzejs”, Jūrkalne, projekts un realizācija.

2016. „Ceļā uz latviešu tautu”, realizācija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs;

 „Savējo stāsti” – Tukuma pilsētas vēstures muzeja ekspozīcija, realizācija.

2015. „Versija – latvietis”, dizains un realizācija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

2014. „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”, realizācija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Minskas (Baltkrievija) un Kijivas(Ukraina) Vēstures muzeji.

2011. „2. LATVIEŠU BRIGĀDES CĪŅAS PIE MAZĀS JUGLAS UPES”, ekspozīcija Ikšķiles novada Kultūras Mantojuma centrā;

„Tīnūžu muiža”, realizācija;

„Rumbula. Nozieguma anatomija 1941.”, realizācija, Latvijas Okupācijas muzejs;

Ogres vēstures un mākslas muzeja pagaidu pamatekspozīcijas iekārtojums;

J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja pamatekspozīcijas iekārtojums;

Turaidas Muzejrezervāta pamatekspozīcijas iekārtojums pils Rietumu korpusā.

2007. „Latvijas arheoloģija”, realizācija, Varšavas un Biskupīnas (Polija), Arheoloģijas muzejs;

„Nauda Latvijā” – realizācija, Vīnes (Austrija) Mākslas vēstures muzejs un Berlīnes (Vācija) „Bode Museum”.

2006. Pamatekspozīciju realizācija J.Rozentāla Saldus un Ogres vēstures un mākslas muzeji;

„Manas mitrās mājas”, realizācija, Līgatnes Dabas parks;

„Baltijas jūra”, realizācija, Latvijas Dabas muzejs.

2005. Turaidas Muzejrezervāta pamatekspozīcijas dizains un realizācija;

Ogres Vēstures un Mākslas muzeja ekspozīcijas iekārtojums;

Līdzdalība Latvijas Bankas apmeklētāju centra ekspozīcijas dizaina izstrādē un realizācijā.

2003. „Pilskalni. Kurši. Latgaļi. Cepurnieka stāsts”, Latvijas Vēstures muzejs.

2001. Latvijas-Francijas kopprojekts „Latvija: vēsture, māksla, tradīcijas”, Cilvēka muzejs, Parīze, Francija.

2000. Latvijas-Zviedrijas kopprojekts „Trīs zvaigznes – trīs kroņi”, Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”.

1999. „Latgaļi”, Krievijas Valsts vēstures muzejs, Maskava.

1995. „Otrais pasaules karš – atcere un brīdinājums”, Latvijas Kara muzejs.

1991. „Sāga par Latviju”, Valsts Vēstures muzejs, Stokholma, Zviedrija.

Grāmatu grafika:

Ilustrējis un veidojis grāmatu dizainu izdevniecībās „Zīlīte” – „Atgadījums manā dzīvē.

100 bērnu stāsti” (sakārtoja M. un R. Runguļi), ”Sprīdītis” – J. Baltvilks „Vējlukturis mežā: stāstiņi bērniem par dabu”, Dž. Veina „Diena, kad nogāzās griesti”, „Liesma”, „Zvaigzne” u.c.

Grupas izstādes:

Izstādēs piedalās no 1985. gada.

Piedalījies dažādās grupas izstādēs – „Jauno mākslinieku izstāde”, „Rudens”, „Pavasara” u.c. Latvijā un ārzemēs.

Personālizstādes:

2002. AINAVAS – pasteļglezniecība, galerija „Čiris”, Rīga

1998. AINAVAS, kopā ar fotogrāfu Leonu Balodi, Latvijas Vēstures muzeja Izstāžu zālē

1994. AINAVAS – pasteļglezniecība, Latvijas Vēstures muzeja Izstāžu zālē

https://www.liveriga.com/en/visit/events/exhibitions/girts-boronovskis-solo-show-flatscreen-landscape

https://spletnik.lv/ru/latviesu-kultura/1123-girts-boronovskis-platekrana-ainava-pasteli.html

https://www.diena.lv/raksts/kd/kd-afisa/girta-boronovska-izstade-_platekrana-ainava_-14296587

https://pilsetas.lv/pasakumi/girta-boronovska-izstade-platekrana-ainava

Galerijas MuseumLV otrajā stāvā turpinās Jūlijas Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme” II daļa. Instalācija “Cilvēku pamestā pilsēta” ilustrē mūsu vienam pret otru vērstās agresijas graujošās darbības rezultātu ikdienas dzīvē un tās lomu dzīvības iznīcināšanā uz Zemes. Tas ir aicinājums uz mieru, meklēt “par”, nevis “pret” mierīgas līdzāspastāvēšanas turpināšanai.

“Instalācijā “Cilvēku pamestā pilsēta” mēs paši savām rokām izveidojām cilvēku agresijas izpostītu telpu. Radīts, lai novērtētu zaudējumus, sajustu gaidāmās katastrofas mērogu un atcerētos par sevis saglabāšanās instinktu, lai tas nekad nenotiktu reālajā pasaulē. “ JJ/2022

Instalācijas apraksts

Pārkāpjot pāri slieksnim, jūs ieejat cilvēku pamestā pilsētā. Ejot pa šaurā gaiteņa sudraboti balto grīdu, jūs mirkli sastingstat, aplūkojot aukstā neona izgaismoto sarkano apli, kura centrā ir iekārta šķietami vienkārša atslēga. Atslēga, kuras pagrieziens dod starta komandu nāvējošajam SS – 20 ierocim. Šīs raķetes fotogrāfija paveras visā telpas augstumā virs skatītājiem, ļaujot piedzīvot biedējošo raķetes palaišanas brīdi un liekot pacelt acis augstāk uz betona žoga malu. 

Šo padomju laiku sienu, kas apjozta ar dzeloņstiepli, atpazīst ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas pieredzējis šos laikus, bet gleznieciskumu un aktualitāti tai piešķir grafiti, kura autors ir ne tikai mūsu valstī, bet arī tālu aiz tās robežām pazīstamais anonīmais mākslinieks KIWIE. 

Viņa daiļrades žanrs – ielu grafiti kā laika un notikumu liecība, kā tiešs, atklāts un skaļš māksliniecisks paziņojums, kuram nav iespējams paiet garām. Nav iespējams, nolaižot skatienu, palikt vienaldzīgam un nav iespējams atbildēt tikpat anonīmi – par savu attieksmi pret šo pasauli. KIWIE dzird visu; tā māksla pamodināt garamgājēju emocijas ir atpazīstama un droši vien saglabās savu vēstījumu arī mūsu bērnos, un mūsdienās meklēt atbildes uz jautājumu: ko katrs no mums rada, lai piepildītu Zemes noosfēru ar dzīves gribu, vēlmi attīstīties un uzplaukt?

 

Par projekta māksliniekiem 

Projekts “ Cilvēku pamestā pilsēta” ap sevi pulcēja ne tikai savas nozares profesionāļus, bet patiesi domubiedrus, intelektuālus māksliniekus, kas ar saviem darbiem cenšas parādīt to, ka pasaulei bez cilvēkiem nav nozīmes, tā ir akla un bez dvēseles, bezjēdzīga un mirusi. Instalācijā “Cilvēku pamestā pilsēta” dalību ņēma neona mākslinieks Jānis Brolišs neonlightroom, grafiti mākslinieks KIWIE ar savu darbu “Blind”, Vlads Černovs – gaismas instalācija “Sistēmas pulss”, Aleksandrs Veingarts – video darbs “Mūžīgais…saulriets”, “Bunkurs”, projekta audio dizains – Iļja Kaļiņins.  

 

"Portāls", "Notikumu horizonts", "Pandoras lādes atslēga", "Life matters" tapuši sadarbībā ar mākslinieku, neona gaismas meistaru Jāni Brolišu (neonlightroom). Viņa objekti, kas radīti no stikla caurulēm un iestrādāti darbos, pārsteidz ar savu sarežģītību darbā ar trauslu materiālu, ar izpildes precizitāti, skaidrām līnijām un atstāto gaismas spēka efektu uz skatītāju. Četros liela mēroga darbos neona kvēlojošās caurules rada ilūziju, kas atver portālu uz mākslinieces kosmosu, uz paralēlo realitāti, kas pastāv starp gaismu un tumsu, bet sarkanā aplī ierāmētā atslēga, kas palaiž nāvējošu ieroci, kļūst par galveno elementu pasaules līmeņa katastrofā.

CV

Jūlija Eresko (JJ) mākslas izglītību ieguvusi Bostonas Mākslas institūtā, kā arī Rīgas Dizaina koledžā un Britu Mākslas akadēmijā Romā glezniecības un grafikas specialitātē. Viņa strādāja vizuālās mākslas jomā, kā arī izstrādāja interjera dizainu, mēbeļu dizainu. Piedalījusies daudzās izstādēs gan Rīgā, Jūrmalā, Daugavpilī, gan ārpus Latvijas. 2017. gadā Rīgā un Šveicē nodibinājusi kultūras centru Grata JJ un galeriju MuseumLV, bet 2018. gadā – Grata Art Foundation. Viņa ir autors un scenogrāfs dažādiem galerijas MuseumLV projektiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, līdz pat šai dienai vada galeriju un kultūras centru Grata JJ. 

Pateicība par radošo ieguldījumu un atbalstu: Irēnai Bužinskai, Laurai Tučai, Jānim Pūgam, Kristīnei Martinovai,  Didzim Grodzam, Jevģenijai Šafranekai, Jānim Brolišam, Aijai Rullei; kā arī par tulkojumu Ditai Lūsei, Irēnai Petrovai, Ilmāram Zvirgzdam.

Jūlija Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme”  II daļa. Instalācija “Cilvēku pamestā pilsēta”. Koncepts, scenogrāfija, teksti, gleznas – Jūlija Eresko.

Parītdiena bija jau sen.

Deniss Hanovs, humanitāro zinātņu doktors.

     

         XX gadsimta tālajos septiņdesmitajos gados antropologs Klifords Gircs (Clifford Geertz) mēģināja aprakstīt cilvēku. Šis bija jauns cilvēks un tas pretojās vecajam aprakstam. Kultūras strauji atbrīvojās no baltā cilvēka koloniālās kundzības un mēģināja no jauna izstāstīt izdzēstos un aizmirstos stāstus. Lai nomierinātu kolektīvo sirdsapziņu, eiropietis paverdzināšanu un ekspluatāciju nosauca par civilizācijas misijas darbu. 

 

       Kādreizējā civilizācija bija kritusi, un šī kritiena atbalsis joprojām ir dzirdamas – pasaulē valda eiropiešu radītā nabadzība un vardarbība, kas izraisījusi terorismu, atmiņas traumas un revanšismu. Smaga tumsas sajūta pārņem mūsu eksistenci, un tā aptumšo gaišo pasauli, kas tic progresam un virzībai uz labo pusi.

       Gircs mēģināja saskatīt tādā cilvēka nemierā kultūras nozīmes un nonāca pie secinājuma, kas dod vāju cerību izmainīt šo situāciju: pasaule ir nozīmju kopums, kuras cilvēks veido pats. Cilvēks, daļēji atrodoties dabā, daļēji –  viņa radītajā realitātē – kultūrā, var izmainīt abas šīs telpas. Šīs cilvēka spējas svarīgākais jautājums ir: kādas gan nozīmes cilvēks ieliek topošā projekta Zeme pamatjēdzienos?

       Pēdējās desmitgades, kurās nav trūcis vides katastrofu, karu, pandēmijas un politiskā radikālisma, vardarbības uzvilņojumu sociālajos tīklos un agresīva patērnieciskuma, mums izkliedz to, ka spēju piešķirt jēgu cilvēce izmantojusi ļaunumam, kas spēji nomainījis dievbijības, kalpošanas un labklājības, progresa, brīnumainas izglābšanās un pastāvīgas kustības krāšņās maskas.

       Tomēr māksliniece Jūlija Eresko (Юлия Ересько) atļāvusies šo nozīmju sacelšanos – krāšņo Venēcijas masku, spīdīgo tūristu suvenīru, viņa norāvusi no audekla un iesviedusi aukstā un abstraktā kosmiskā tumsas telpā. Zeltītā maska lidinās semantiskā bezsvara stāvoklī, kuru kā skumju brīdinājumu šī māksliniece un scenogrāfe radījusi savā SOS Life Matters ciklā, kas šā gada novembrī tika atvērts galerijā Museum LV.

       Izstādes galvenā ideja ir šo nozīmju nāve, jo reiz tās ar interesi vēroja pagājušā gadsimta zinātnieki, tā gadsimta, kurā cilvēces futūristiskās vīzijas par kosmosu bija spēcīgākais enerģijas impulss pat padomju ikdienas dzīvē. Kopš tā laika cilvēces optimisms ir manāmi atdzisis, iestājies jauns aukstuma vilnis, kurā zinātne un ētika, politika un vienkāršais cilvēks ir sastindzis, noguruma un digitālā trokšņa pārpilnības ieskauts tas jūtās pazudis un vienaldzīgs pret sevi. Šo darbu cikla būtība, manuprāt, ir savdabīgs visas planētas un cilvēka bēru mielasts.

      Jūlijas gleznu posthumāniskā karavadžisma skumjajā tumsā planēta mirst kā nozīmju kopums, kas tūkstošiem gadu, māksliniecisko tēlu un zinātnisko instrumentu veidā, bija nodrošinājis tās saglabāšanu. Mikroskops, durvis uz XVII gadsimta slepeno mikropasauli, operu partitūras un sarkanā safjānā iesietās galma romānu lapas – tas viss pamests cilvēka radītajā tehnoloģiju izgāztuvē, kuru savos darbos attēlojusi māksliniece. Vietā, kur nepastāv žēlastība, visas smalkās nozīmes ir sadegušas. Ir bezjēdzīgo no mūsdienu tumsības sagaidīt baroka reliģiskās ticības iekšējo impulsu. Cilvēka žēlsirdība pret sevi, uz dzīvi kā tādu, ir sabrukusi, un, kā šķiet šo rindu autoram, šī iemesla dēļ mākslas un zinātņu nozīmes sabirzušas pelnos.

       Vairāki mākslinieces darbi, kas pārstāv pagātnes laikmetu humanitārās kultūras pasaules artefaktus, pēc būtības ir alegoriski. Tie rada sen aizmirstu sajūtu par senām skulptūrām, kas iemiesoja zinātnes, mākslu, reliģiju, dzeju un mūziku laikos, kad cilvēki pret sevi neizjuta tādu vienaldzību. Tagad tas viss ir aizmirsts. Attēli tiek veidoti apzināti reālistiski: pateicoties kultūras procesa audumu atmiršanai, apjomīgās, blīvās un dziļās figūras tiek atdalītas no skatītāja; māksla un amatniecība pārtapušas shematiskos simulakros un nedzīvos cilvēka muzeja eksponātos, kurā jau izslēgtas gaismas. No audeklu tumsas vairs neradīsies gaisma, tas nozīmē, ka neradīsies vairs jauni vārdi un to nozīmes.

       Viss, kas pēc naivā Aristoteļa domām varēja veicināt cilvēka dvēseles attīrīšanu, mākslinieces darbos absorbējis izpostītās nozīmes un kļuvis par kultūras artefaktu ēnām. Tomēr mēs, seno autoru lasītāji, vienmēr esam bijuši nepacietīgi. Filozofa tekstos dvēseles attīrīšana ir cieši saistīta ar sāpēm un pat piedzīvotajām šausmām. Cilvēce ir pamatīgi aizmirsusi šo grūto ceļu, un tāpēc mums tagad lemts atcerēties sevi kosmosa atkritumu klusumā, Jūlijas darbos gar mūsu acīm paslīd visa zaudējumu galerija.

       Šķiet, ka neoklasicisma stilā veidotās un emocionāli stabilās galerijas telpas sāk mijiedarboties ar darbiem, atsakoties būt tikai fons vai un izstāžu siena. Ar šo lomu galerijas interjeram acīmredzot ir par maz. Uz taisno ģeometrisko līniju fona kosmoss un tajā peldošie objekti pārvēršas par izkropļotās modernitātes attālu atgādinājumu. Grāmata nemirst inkvizīcijas vai diktatūras ugunī – tekstu joprojām var izglābt samizdatā. Grāmata patiešām iet bojā, kad to vairs nelasa.

       Mēs tik ātri esam pieraduši pie nemitīgas izklaides, ka esam paši sev apnikuši. Autore baidās no šīs garlaicības, jo tā saēd nozīmes kā skābe. Man īpaši svarīga ir glezna "Nācija" – kā jaunas kopienas un kultūras veidošana sāka pārvērsties par Cita atstumtību, simbolisku vardarbību, aizliegumiem un aiz romantiskām fasādēm vienuviet sapinas vientulības un daudzkārtējie aizvainojumi. Tagad latviešu tautastērpa vainags planē tukšumā un nācijas vaigs izplūst radikāļu retorikā. Māksliniecei tas ir gan brīdinājums, gan jautājums – kas gan atlicis no tautas kā piederības telpas?

       Nozīmju iznīcināšanas simptomu kopums ciklā kļūst planēta, kuru mēs esam pārvērtuši par digitālo atkritumu noliktavu. Izstāde uzsāk dialogu ar citu autoru darbiem, kuri reflektē par kolektīvās vienaldzības tēmu, un māksliniece kļūst par scenogrāfi un pārvērš izstādi par satraucošas daudzbalsības telpu, kurā vairs nav iespējams saprast, kur beigusies izstāde. Izkliedējums telpā rada sava veida skumju Gesamtkunstwerk par sašķeltā kultūras teksta tēmu.

        Kiwi, Latvijas ielu mākslas ikona, aizņēmis galerijas otrā stāva sienu un spožā hi-tech apgaismojumā, uz taisno foajē līniju fona, radījis savu dusmu formulu – nervozi violetu briesmoni ar mīlīgu punci un baisiem ilkņiem, kas kļuvis par gandrīz katra rīdzinieka mājdzīvnieku, kuru tas bieži pamana uz pilsētas centra mūriem. Saskaņā ar Kiwi, aklums ir cilvēces pašas radīts, bet mums neizdodas būt labiem mūsdienu Edipiem, jo mūsu aklums ir nejaušs, nevis apzināts. Mēs ciešam no kļūmīga viltus akluma, kas pat ar doto brīvo izvēli neved mūs uz jaunu pasauli un zināšanām. Mēs nepamanījām kaut ko ļoti svarīgu, un tāpēc mūsu aklums ir optiska ilūzija, un mūs maldina tikpat akli atmiņu, politikas un tehnoloģiju tirgoņi.

       Visuma priekšmetiskās iznīcības tēma ir vēl viens Jūlijas darba tēmas atzars. Jaunais, digitālais pagāniskais templis izmesto veco datoru veidolā palielinās mūsu acu priekšā, pateicoties pilnīgam dabas trūkumam, tas ir ietverts televīzijas ekrānu plastmasas ietvaros un tādējādi kļūst par atmiņu par sevi pašu. Cilvēka trešā daba, digitālā, kas reiz solīja atmiņas nemirstību, jau sen ir kļuvusi par papildu terabaitu vajāšanu, atstājot aiz sevis indīgu plastmasas pēcgaršu, kas ļauj nozagt pagātni, viltot ķermeni un atmiņas un vajāt Citu – kādu, kurš noraida šādu diktatūru. Tikai mūsdienu 1984. gada varonim vairs nav vēlmes atcerēties, tas nozīmē, ka protests kļuvis gandrīz neiespējams.

       Mākslinieces darbos protests nav tapis bezjēdzīgs. Skatītājs tiek aicināts novērot iznīcību vārda visplašākajā nozīmē – plīša rotaļlietu kaudze, kuras sanesuši dažādu skolu bērni, veco velosipēdu un skrituļslidu noliktava pārtop telpā, kas piepildīta ar cilvēku kļūdām un brīdinājumiem, vēlmēm, kāri pēc augstāka statusa un impulsa mūžam dzīvajam patēriņam. Kosmiskās vienaldzības motociklista ķivere ieņem galvaskausa formu, kas atgādina novecojušus 90. gadu beigu ķiveres modeļus. Neko neatceras. Nemāk?

       Pilsēta jau pamesta, tajā palikuši tikai mūsu radītie atkritumi, pret kuriem izstāde izturas ar dziļām skumjām un līdzjūtību, noraugās, kā vientuļš eņģelis no pareizticīgo ikonas kosmiskās parītdienas mēnesgaismas ainavā. Ar šādu kalendāru auga mana paaudze, ticot, ka mēs neesam vieni, kaut bērnu filmas uzstāja, ka mēs joprojām esam labākie –  labākie no visām galaktikām. Šķiet, ka mēs esam tikuši maldināti, un cilvēces parītdienu mēs esam palaiduši garām.

       Šķiet, ka izstādes telpas dažādās nišas un neona lampu ģeometrija rada daudzveidību, kas vēstī kādu paralēlu mītu par to, kas ar mums noticis. Stāsts tiek veidots tā, it kā mēs apskatītu nozieguma vietu un sastādītu protokolu. Darbu vizuālā atsvešinātība un maksimālā emocionālā un ētiskā pieslēgšanās rada intensīvi klātesošu spriedzi, zināmu nojausmu par cilvēka kā nozīmes avota pašiznīcināšanās tēmu.

      Virs nozīmju atdzisušā ķermeņa Jūlija dažādās valodās lasa savu multimediālo nekrologu. Caur biezu sēru plīvuru skan krievu un latviešu verlibrs un čukst par sociālo tīklu apokalipsi, kas iznīcinājis kultūras olīvkoku, izjaucot dabas un cilvēka vienotību. Jaunais Odisejs vairs nekur neatgriezīsies, viņš nemaz nav dabas - Itakas karalis, bet gan lielu koncernu vajāts zemnieks, kurš padzīts no saviem laukiem. Viņa olīvkoku nocirta un eļļu salēja alumīnija bundžās, par grašiem to nosūtīja uz globālajiem ziemeļiem. Autore apraud sacirstās koku un cilvēku saknes un poētiskā vīzijā sēro par nozīmju galu, kas skatītāju sagaida uz galerijas sienām un pārvērš to par vērotāju tam pašam pārim, kuru globālās sasilšanas un gaidāmā sausuma dēļ jau atkal izraida no Ēdenes dārza.

       No mūsdienu Pandoras lādes, kuru autore izveidojusi no plašsaziņas līdzekļu baumām par jauno kodolsprādzienu, kura atrodas blakus dusmīgajam violetajam briesmonim, varbūt vēl iznāks laukā cerība. Uz ko mēs šodien varētu cerēt? Kas mūs glābs? No ārpuses–  neviens un nekas, SOS signāls mums būs jāizveido pašiem, pretējā gadījumā mēs dzirdēsim tikai klusumu. Jūlija ir noraizējusies. Viņas dzīves SOS Life Matters versija ir iekšējs māksliniecisks sauciens un globāls satraukums par izzūdošo nozīmi.

Prese:

KDi.lv

VS.lv

titanium.lv

lsm.lv

zerkalo.lv

baltic.news

rus.jauns.lv

lr4.lsm.lv

lnkba.wordpress

la.lv

Arterritory

KDi.lv

Video:

8TV Latvija

LTV Kultūras ziņas

Galerijas virtuālā tūre

Personālizstāde. Ilze Preisa. "Metaforiskās spēles"

25.01.2023. – 22.03.2023.

Simbols ir atslēgas vārds Ilzes Preisas mākslinieciskajai  praksei, kas sevī ietver glezniecību un grafiku. Šis jēdziens ir attiecināms uz visiem elementiem, ar ko sastopamies Preisas mākslā  - tēlotajiem objektiem un  lietotajām krāsām. Tie apvienoti sirrealitātes piestrāvotās kompozīcijās, kas mudina skatītāju ļauties darbu satura  tulkošanas azartam. Ilze Preisa savos darbos izmanto grieķu mītu un Bībeles motīvus, taču nenospraužot  konkrētas piedāvāto simbolu izpratnes robežas. Bieži Bībeles sižetu un antīkās mitoloģijas tēli mūsdienu kontekstā kļūst par laikmeta aktuālo ideju precīziem izteicējiem.  Mitoloģisko motīvu klātbūtne, ar ko sastopamies Preisas darbos,  mūsdienu mākslā ir bieži sastopama parādība, kas norāda uz  mitoloģisko tēmu pārlaicīgumu. Darbos dominē atsauces uz pasaules kultūras mantojuma tēliem, taču izceļot to vai citu sižetu, māksliniece akcentē viņai svarīgus personiskus stāstus. Ar mitoloģijas tēlu starpniecību māksliniece stāsta par cilvēka dabu, cilvēciskajām īpašībām – kaislību, nodevību, dusmām, mīlestību. Cilvēka daba nemainās. Līdz ar to, šo tēlu radītās asociācijas lieliski noder, lai izceltu vienu vai citu aspektu cilvēka dabā.

Ilzes Preisas mākslās ikonogrāfija ietver visdažādākos tēlus -  varas un  zemes spēka simbols vērsis, kas ar savu spēka  klātbūtni liek saspringt, kleita kā pārtapšanas un maskēšanās simbols suģestē ar savu kairinošo enerģiju, eksotiski putni, vienlaicīgi  ir skaisti un biedējoši, skaistā Mēdeja, kuras galvu rotā elegantās čūskas, kas atbaida un vilina vienlaicīgi, aizkars, kas aizsedz nezināmo telpu un mudina izšķirties -  atvērt to skatienam vai tomēr nē, kaķi ar spārniem – efektīgie varas simboli. Zīmīgs elements gandrīz katrā šīs izstādes darbā ir šaha ornamentā kārtotā melnbaltā grīda, kur atpazīstam mākslas vēsturē labi pazīstamās vides no renesanses laika telpām  līdz mūsdienu modernajai telpai. Šis elements tiecas apvienot izstādes darbus vienā stāstā, kas sastāv no daudziem turpinājumiem.

Svarīgs Ilzes Preisas mākslas elements ir krāsa, ko māksliniece organiski iekļauj savu simbolu teorijā. Gandrīz neiespējami konstatēt, kurš no mākslinieciskajā praksē lietotajiem elementiem precīzāk izsaka Preisas mākslas darbu simbolisko vēstījumu- krāsa vai tēlotais objekts. Ideālā gadījumā tie pakaidro viens otru un dzīvo ideālā simbiozē.  

I.P.: „Darbu sērija Sarkans/Melns/Balts radās reflektējot uz pēdējo gadu notikumiem, to,kas notiek pasaulē, ap mums un Manī.

Izvēlējos šīs trīs krāsas, jo, manuprāt, tās vislabāk ļauj izpaust šo stāstu, atklāt savu izjūtu un parādīt skatījumu uz to. Tās ir spēcīgas krāsas, ar daudzpusīgu simboliku mākslā, kultūrā. Krāsas, kas vienmēr kontrastēs savā starpā. Pielietojot šo trīs krāsu spektru un savstarpēju salikumu dažādās variācijās, katru reizi veidojas cits stāsts. Tā ir mana saruna ar skatītāju”.

Izstādē eksponētas Preisas veidotas litogrāfijas, kurās māksliniece turpina gleznās realizētās tēmas, taču pateicoties tehnikai un melni-baltai estētikai,  veidojas citas intonācijas. I.P:„Šajos darbos es, it kā atpūšos pati, tādā veidā atpūtinot arī prātu no pasaules “krāsu”piesātinājuma.

Mākslas zinātniece Diāna Barčevska

Izstādē ”Metaforiskās spēles” tiek atskaņotas zviedru mūziķa un komponista Fredrika Karlkvista (Fredrik Carlquist) (klarnete, saksofons) piecas muzikālas kompozīcijas, kuras radušās iedvesmojotiesies no gleznotājas Ilzes Preisas gleznām. Pirmo reizi šī mūzika tika atskaņota Barselonā, IIzes izstādē Metaforiskā telpa/Metaphorical Space.

CV

Ilze Preisa

Ilzes Preisas darbi ir daudzslāņaini. Tajos brīvi sadzīvo dažādi tēli un simboli, antīkais un laikmetīgais, dažādas faktūras. Darbu mistiskā burvība atklājas pamazām. Ilzes Preisas gleznas ir kā aicinājums novērtēt  visu skaisto, kā dzīvē, tā mākslā un tas sniedz vibrējoši spožu enerģiju.- Simona Skopeliti (mākslas zinātniece, Itālija)

(Oriģ.Preisa's painting is an invitation to beauty, life, and art, that brings new energy which has nothing to do with matter but shines with a supernatural light) – Simona Scopelliti.

Izpratni par mākslu, tās daudzveidību esmu ieguvusi, studējot Mākslas akadēmijā Berlīnē un Mākslas akadēmijā Rīgā, 2000. gadā to beidzot ar izcilību, izveidojot diplomdarbu Vēstules no vēršiem.

Mākslā man tuva simbolu valoda. Gleznās runāju ar to starpniecību. Stāstot par notikumiem, norisēm ap mums, darbos iegleznoju tēlus no mītiskās pasaules, piešķirot tiem jaunas nokrāsas. Simboli, kurus pielietoju darbos, var būt ietverti arī ģeometriskās formās un ,sakārtoti noteiktā secībā, tie veido savu stāstu. Darbi tiek veidoti daudzos slāņos, ilgstoši, kur katrai detaļai vai simbolam ir nozīme.

Būtiska nozīme ir skaistajam-dažreiz pat smeldzoši skaistajam. Tā ir apzināti izvēlēta mākslinieciska  forma, kas piesaista un tālāk jau liek ieskatīties dziļāk. Māksla ir mans komunikācijas veids, kuru izvēlos runājot ar skatītāju – (I.Preisa projektam māksla/Zinātnei)

Kopumā bijušas vairāk kā 50 personālizstādes - Melburnā, Berlīnē, Barselonā, Sidžesa, Alikantē, Žironā, Rīga, Cēsis u.c.  Un dalība aptuveni 150 grupu izstādēs.

Kolekcijas/Muzeji.

Mākslas muzejs Arsenāls; Cēsu izstāžu nams; Omskas mākslas muzejs; Ventspils muzejs; Preiļu mākslas muzejs;

kā arī Mati Miliuse mākslas kolekcija (Tartu, Igaunija) mākslas kolekcijā; Luciano Benetton mākslas kolekcijā;  Kā arī privātkolekcijās: Berlīne, Ņujorka, Oslo, Barselona, Monako, Luksemburga, Brisele, Kopenhāgena u.c.

2021./22.- Starptautisks, multimediāls projekts When Music meets art, Solo izstāde

kopā ar mūziķi komponistu F.Carlquist: Sidges, Barselona, Rīga (Spānija/Latvija).

Organizācijas.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 2000. gada.

Latvijas autortiesību aģentūras biedre no 2003.gada.

Kopš 2016.gada sadarbojas ar labdarības organizācijām, piedaloties labdarības projektos-apmācības, izstādes, mākslas izsoles.

Izglītība.

1994. – 2002.- Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA)

1997-98.- Berlīnes mākslas akadēmijā (HDK)

1998. gadā ieguva bakalaura grādu LMA

2000.gadā ar izcilību pabeidza LMA, izveidojot diplomdarbu, ciklu ”Vēstules no vēršiem”, iegūstot Klāva Sīpoliņa (Kanāda) radošo stipendiju. 

2002. gadā ieguva maģistra grādu LMA.

1999 .- 2002.- maģistrantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijā MMM programmā (Mākslas un Mūzikas menedžments)

1988-1994.- Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vsk.

 

 diena.lv

delfi.lv

nra

LTV

LiveRiga

LR1

rus.lsm

arterritory

titanium